2.5 Pacietība un piedošana
Nepastāv
ātra izārstēšana no alkaholisma. Ātri gaidošo rūpju cerības tiek
pieviltas. Savā ziņā tas ir kā izaicinājums ticībai uz Dievu, kas
parādās cilvēkam sakot ‘nekad nesteigties’, kā brālis Džons Tomass
mīloši tika teicis. “Esi kluss tā kunga priešā un gaidi uz Viņu”
(Psalmi 37:7), Dāvids teica. Šī ir iespēja sasniegumam, lai arī kādā
sitoācijā mēs nebūtu. Alkaholiķim vajadzīga vieta, kur atgriezties pēc
atkārtošanās bez kaitīga kauna, citādi varētu sākt dzeršanu atkal. Šī
‘vieta’ var būt virtuves galds, pļāpājot ar savu meitu vai sievu; taču
šajā ‘vietā’ nedrīkst būt slēpta neizdošanās vai kur patiesā nozīme
viņa darbībai tiek slēpta. Kauna un vainas atvienošana tikai
apstiprinās alkaholisma faktu sitoācijā. Ir svarīgi, lai šī ‘vieta’
būtu arī vieta, kurā var būt atklāts un uzticēties. Tik tiešām nedrīkst
lauzt šo uzticēšanos un izpļāpāt to citiem, it īpaši neapmierinātības
brīžos. Šīs virtuves ‘konferences’ vai kas, vai kur tās nebūtu, tām
jābūt reālām vietām, kurās alkaholiķis var atrast drosmi atkal uz sevi
paskatīties bez kauna, un pieņemt kādu lēmumu. Viņiem nepieciešama
akurāta ‘aizmugure’, kas dod skaidru bildi par īstenību, no kuras
izvairījušies, un kuru radījuši. Viņiem vajadzīga tās aizvietošana:
pastāv liela pretruna starp viņu vārdiem, principiem un darbiem.
Lūgšana
Lūgšanai
piemīt spēks. Tā tiešām maina lietas. Dievs grib, lai lietas tiktu
darītas trešajā vietā aiz lūgšanām un palīdzības citiem. Tā kad Viņš
redzēja draugu ticību, Viņš piedeva un izārstēja paralizēto (Marka ev.
2:5). Pēc katras diskusijas ar alkaholiķi, novadi rezumējošu lūgšanu.
Samuēls teicis, ka pārstāt lūgt par grēkojošo Israēlu nozīmētu grēkot
pret Dievu. (1.Samuēla 12:23). Vajadzība pati par sevi ir lūgt. Nav
vajadzības pēc vaimanājošas lūgšanas no Maskavas torņa; traģiska
alkaholiķa vajadzība ir lūgšana. “kopalkaholiķi”- alkaholiķa ģimene, kā
to mēdz saukt,- saskatīs vilinājumu atļaujot lūgšanu, kas kļūst par
rutīnu, nolaižoties jūtu ejā, bez reālas ticības, ka Dievs dzirdēs. Šī
iemesla dēļ īsta lūgšana Svētajos Rakstos attēlota kā cīņa, cīkstoties
starp sevi un Tēvu, kurš vēlas ko vērst uz labu. Kad mēs lūdzam ‘lai
nāk Tava valstība’, mēs lūdzam, lai Dieva griba piepildās mūsos un Viņā
mūsu dzīvēs. Mēs lūdzam, lai Viņš kļūst par galējo autoritāti mūsu
dzīvēs, vadot ejā uz Valstību, kas noteikti nāk. Ikdienas lūgšanā mēs
ļaujamies, lai mūsu griba kļūst par Dieva gribu.
Galīgs
alkaholisma izmisums, atkarības ceļa mistērija, problēmas grūtības
līmenis to atrisināt sānis no ‘Augstākā spēka’ ir spēcīga motivācija
lūgšanai. Jūs esat līdzīgā pozīcijā kā Jeremija, kurš dzīvoja blakus
atkritējam Jūdam, grēka sausuma nolādēta, viņu grēku dēļ:”Vai tad ir
pagānu dievu starpā tāds, kas liek lietum līt? Jeb vai debesis var dot
lietu pašas par sevi? Vai ne Tu, Kungs, mūsu Dievs, esi tas? Mēs ceram
uz Tevi, jo Tu esi to visu darījis.” (Jeremijas 14:22). Un lūgšana ir
cerīga. Bezcerība ir skaidra lielākā sajūta starp alkaholiķiem. Ja mūsu
pašu robeža ir konkrēti novilkta, mēs sevi varam neviltoti iepriecināt
ar tiešu cerību uz mūžību, kas mūs gaida. Taču ja mums ir ticība, ir
pamats cerībai pat mūsu alkaholiskajam draugam. Iedomājieties Tēvu,
kurš kāri gaida savu dēlu atgriežamies; viņš nebija dzirdējis, ka viņš
varētu atgriezties. Viņš ikdienas gaidija un cerēja (Lūkas ev. 15:20).
Pilnās cerības, ko Dievs iedvesmo- ja mēs tam ļaujam notikt. “Tas Kungs
ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā.
Viņš izpilda, ko dievbijīgie vēlas, dzird viņu brēkšanu un palīdz
viņiem.” (Psalmi 145: 18,19).
Jums vajadzētu zināt, ka anonīmajiem alkaholiķiem ir arī tikšanās ar
viņu ģimenēm. Un ir arī atbalsta grupas operējot starp Kristadelfiešiem
arī, kuras es noteikti iesaku.
