Dziļākas izpratnes nodaļa - Ticība, ka Dievs redz un zin visas lietas

Nav apslēpta grēka

Ījabs to zināja, viņš teica, ka viņam būtu neiespējami iekārot sievieti. Viņš patiesi ticēja ka Dievs ir viszinošs. “Kādēļ tad man būtu jālūkojas pēc jaunavas? [Kā draugi bija iedomājuši, ka viņš būtu lūkojies] Vai tad Dievs neredz visus manus ceļus, vai tad viņš nav izskaitijis visus manus soļus?” (Ījaba 31:4) Līdzīgi viņš tika atgādinājis Israēla ļaudīm: “ Vai gan kāds pats spēj noslēpties tā, ka es viņu neredzētu? Teica tas Kungs. Vai gan es neesmu radijis debesis un zemi?” (Jeremijas 23:24) Konteksts aicina cilvēkus izbeigt viņu grēkus. Mums jāpieliek pūles, lai ieietu Debesu valstībā, jo Dievs zina ikkatru mūsu domu un darbu, lai beigu beigās tos visus tiesātu. (Ebrejiem 4: 11-13) Kalna sprediķa jēga patiesībā ir gudrības, ko Dievs redz un zin, pārnešana realitātē. Mūsu domas ir vienādas ar mūsu darbiem; tomēr mēs bieži domājam, ka esam pietiekoši gudri lai tās neizrādītu darbībā, kas kaut mazākā mērā beidzas ar neveiksmi. Un tomēr Dievs redz mūsu domas un to patiesos iemeslus. To izprotot, tas palīdzēs izvairīties no lielākajām briesmām ticīgā dzīvē: kad ārēji esam ticīgi, taču iekšēji ne. Brālis Freds Barlings ir teicis: “ Ko Dievs mīl, tas ir cilvēks, kurš ir īsts cauri un cauri; kurā iekšējais un ārējais ir pilnīgi vienoti; kurā dominē īsta pārliecība, “tādu viņam būs jāredz mani”” Pievērsīsim uzmanību kā Kungs Jēzus sāk katru savu vēstuli garīdzniekiem, sākot ar: “Es zinu…” Viņš bija viszinošs pār saviem ļaudīm, nepieprasot atbilstošu izturēšanos. Viņa kritika pār šiem garīdzniekiem nozīmē, ka viņi nebija rēķinājušies ar faktu, ka Jēzus viņus redzēja, viņus un viņu ceļus.Anna atspoguļoja Dieva gudrību; uz šī pamata viņa aicināja Ēliju nebūt lepnam un nelietot pret viņu smagus vārdus, tieši tādēļ ka: “nerunā vairāk pārkāpjot lepnuma robežu, nepieļauj cietsirdībai nākt no tavas mutes: jo tas Kungs ir gudrības Dievs un Viņš izsver darbus šeit un tagad, jo Viņš redz visas lietas. (1 Samuēla 2:3)

Ēbreju vēstulē atspoguļota droša pārliecība par Dieva ceļu dabu. Vispārējs ebreju ‘redzēt’ , it īpaši kad lietots par ‘Dieva acīm’ nozīmē arī ‘paredzēt’. Abrahāms mierināja Īzaku, ka Dievs pats sev izredzēs Dieva Jēru. (Pirmā Mozus 22:8) Vieta “Jahve- jire” nozīmē- Dievs izrauga, vai arī – Dievs paredz. Līdzīgi notiek, kad Sauls like saviem vīriem atrast kādu, kurš prot koklēt. (1. Samuēla 16:17) Kad Hagars teica “Tas Kungs ir mani redzējis” viņa pateicās Tam Kungam, ka Viņš viņu izvēlējis. Ko tas nozīmē praktiski- ka Dievs redz visas lietas un var nodrošināt mūs visos apstākļos, jo Viņš redz un zin visas lietas.

 Atvērtība ar Dievu

Tas Kungs redz un zin visus veidus, kā mēs varētu vislabāk uzsākt savas dzīves pirms ejam pie viņa lūgšanā un veicam meditāciju. Jeremija atklāja savu jēgu Dievā, viņš zināja, ka Dievs pārbaudī sirdis un īkstis (Jeremijas 11:20) Šis varētu būt iemesls, kādēļ tāds vīrs kā Jeremija bija mazliet ‘rupjš’ ar Dievu, lai ko viņi justu, viņi visu sirdi izlika Dievam. Viņi tāpat zināja, ka Dievs redz viņu domas… Nav jēgas izteikt jaukus vārdus lūgšanā, kamēr smagās jūtas paliek sirdī. Psalmos cilvēki runāja rupjāk ar Dievu, nekā mēs to daram. Viņi izlēja savas jūtas, savas dusmas un neapmierinātību ar saviem ienaidniekiem, viņu nespēju saprast, kā Dievs darbojas… Tā viņi atstāja to ‘gaisā karājoties’ Šķiet, ka viņiem nebija distances sarunās ar Dievu, it kā Viņš būtu kāds draugs vai paziņa. Dāvids lūdz atriebt tam Kungam savu taisnību (Psalmi 35:23) viņš protestē ka viņš būtu pareizs un cik tālu viņš ir no tā kunga, lai viņu tiesātu. Arī pravieši reizēm nonāk diskusijās par pravietojumiem, ko viņi ir izteikuši. Emocijas, ko Dāvids ir izjutis, kā šķiet ir: “nolādēt tos ļaudis!”, bet viņš šīs jūtas izlēja Dievam un lūdza viņam tos nolādēt. Kad mēs jūtam netaisnību no saviem ienaidniekiem, līdzīgi kā Dāvids, mēs varam:

1. Lūgt atriebību, taču šādi mums nevajadzētu reaģēt pēc Bībeles. Nepieļaut ciešanu un dusmu jūtas, lai gan tās mēdz uzpeldēt kaut kā. Tādā gadījumā mēs pievienojamies tiem miljoniem cilvēku, kuri cieš šajā pasaulē, un kuri to izgāž uz citiem.

2. Vai arī mēs varam rīkoties līdzīgi kā Dāvids to darīja- paņemt savas jūtas, pavisam tādas kādas tās ir, nenogludinōt asumus, un tad izliet tās Tam Kungam lūgšanā un ļaut viņam izlemt savu sāpi. Līdzīgi notiek modernajā psihiatrijā- mēs nevaram likvidēt savas jūtas, tādēļ mums tās jāizliek atbilstošā veidā.

Pēdējo iespēju es saprotu kā veidu, kā notika nolādēšana Psalmos. Šie cilvēku jūtu uzplūdumi tika Dieva lūgšanu uzklausīti. 137. Psalmu rakstot, viņš sēdēja neapmierināts Babilonas upmalā, ar savu arfu karājoties vītola zarā, ņirgājoties (Psalmi 137:3) par Babilonas iekarotājiem, kuri bija veduši viņu gūstā… Viņš jutās tik nikns uz viņiem. It īpaši kad tie mēģināja viņu piespiest dziedāt vienu no tempļa dziesmām. Un kā jau ass vīrs dara, viņa prāts nesās no vienām ciešanām pie citām. Viņš atcerējās kā Babilona tika sagrābta, Ēdomiešu brāļi netika palīdzējuši Ēbrejiem (Obadijas 11,12) Viņi sapuišoja Babilonas kareivjus nojaukt templi, sakot ‘Iznīciniet to, iznīciniet, kaut līdz pašiem pamatiem’ Un ar dusmām un asumiem šis jūda lūdz asarās, kā viņš atceras Ziona templi “ak, Babilonas māsa…” Viņam vajadzētu būt laimīgam par atlīdzību, ko viņš saņems par savu kalpošanu. Laimīgam viņam vajadzētu būt, tādēļ, ka tie tika izmesti pret klinti. Dievs redzēja viņa sāpošo sirdi viņa lūgšanā un savā ziņā tie visi tika piepildīti. Šie vārdi ir rakstīti Jāņa atklāsmes grāmatā 18:8,21 un ar tiem tika pateikts, kas galu galā notiks ar Babilonu. Tās bērni tiks mesti pret Jēzus Kristus klinti, pret akmeni (Daniēla 2:44) viņa atgriešanās laikā. Viņš sašķaidīs gabalos Babilonas pavēlniekus, kuri bija pret Viņu nostājušies.

Šie psalmi met izaicinājumu mums, kā mūsu agrākie brāļi izlēja savas dvēseles, savas dusmas, savas šaubas un bailes, savu prieku un pārpilnību arī… Dievam, kurš dzird lūgšanu, Dievam, kurš jūt rūpes pār mums, kurš jūt mūsu sajūtas, kurš redz un zin visas lietas, kuras rosās cilvēka sirdī, pat stiprāk nekā Kungs Jēzus. Lai ko mēs nelūgtu, šīs īpašības paliks vienmēr, lai kur mēs nebūtu ieslīguši, vai dubļu jūrā, vai viduvējībā, tajās pašās standarta frāzēs vai tēmās… Pat ja būtu ļaunāk, pat ja Dievs tikai redz un dzird visas lietas, mūsu sirdis mūsu lūgšanās, kaut vai formālā lūgšanā un ņem vērā pārējās jūtas? Ļaujot tādejādi mums izteikt visu kas mūsos… Mēs atrastu vienreizīgu terapiju cīņā pret dusmām un sāpēm.

Mūsu vārdi

Pāvils divas reizes apliecina saviem klausītājiem, ka viņš runā patiesību, jo viņš runā Dieva tēla klātbūtnē (2.Korintiešiem 2:17; 12:19). Patiesībā Dievs ir visur caur Svēto Garu, ka viņš eksistē, mums būtu jāiet viņa ceļos arī mazākajās lietās pilnīgā ticībā. Tiesas Dienā nosodītais Israēls zinās, ka Dievs ir dzirdējis ikkatru viņu vārdu; taču ja mēs pieņemam šo faktu, tad mums būtu jāiegrožo savi vārdi. Un pēc mūsu vārdiem mēs tiksim attaisnoti (Ezras 35:12). Viszinošā Dieva atspulgs veic brīnumu, ar Viņa jūtīgumu pret cilvēka uzvedību. Viņš pamana pat sievietes ķermeņa valodu (Jesajas 3;16) un nosodija viņus to ceļu dēļ, kurus viņi gāja. Tik tuvu Viņš vēro cilvēka uzvedību. Anna savā lūgšanā teic: “Tas Kungs ir gudrības Dievs, viņš sver darbus” t.i. tie netiek tiesāti nekavējoties, taču tie noteikti tiks tiesāti. (1. Samuēla 2:3).

Tā kā Dievs redz un zin visas lietas, mums jāapzinas, ka Viņš redz un saprot arī nezrunātās zīmes mūsu vārdiem. Ījaba nožēlas pilnie vārdi (Ījaba 40:5) tika Dieva pamanīti, tā kā viņš sevī skaļi Dievu nosodija, jo, iespējams, tie tika izteikti kā maska Ījaba iekšējām jūtām, ka Dievs esot bijis netaisns pret viņu (Ījaba 40:8) Bet kad Ījabs efektīvi izmanto tos pašus vārdus Ījaba 42:6, Dievs tos pieņem. Dieva spējai redzēt būtību tēlōšana netiek cauri. Viņš pilnībā izdibina pamatu zem vārdiem, kurus lietojam.

Piesardzība ar Dievu

Iespējams, ar nodomu divdomība lietota ebreju tekstā Jesajas 44:21:”Ak, Israēl, tu netiksi manis aizmirsts” būtu jātulko: “viņi mani neaizmirsīs”. Dievs mūs nekad neaizmirst, tam jāiedvesmo mūs nekad neaizmirst Viņu ikdienas dzīvē. Rīkoties pārliecībā, ka Dievs neredz mūs oilnīgi visos mūsu ceļos nozīmētu neatzīt viņa eksistenci. Babilonā rīkojās pamatojoties uz “Neviens mani nav redzējis… Šeit esmu es, neviena cita šeit nav” (Jesajas 47:10) Viņi piešķīra Dieva vārdus sev kā savējos, viņi tēloja Dievu savās domās it kā viņu ceļi nebūtu redzami augstākiem spēkiem. Mums visiem ir briesmīga nosliece darīt to pašu.