1.3 Daži medicīniskie aspekti.

Alkaholisms ir netikumīga, lejupejoša spirāle, gluži kā nodošanās jebkuram grēkam, tas, protams, ved uz psiholoģisku pašsaārdīšanos. Organisma vielmaiņā nonākušais alkahols, un ilga alkahola lietošana lielos daudzumos, noved pie lietotāja cirozes- tas ir nobijies un attīsta audzējus. Alkaholiķa vājā veselība turpina veicināt depresiju un bezcerību, tādejādi arī lielāku alkahola patēriņu. Alkaholam nokļūstot asinsritē, tas nekavējoties iet uz smadzenēm, tas ietekmē smadzeņu garozu- vietu, kas veic atmiņas, sirdsapziņas un vērtēšanas funkcijas. Taisnā ceļā mēs redzam morālo konfliktu, kas pastāv alkaholismā un dzeršanā. Alkahols ir depresants, ir jāzin, ka tas rada vēl citas problēmas, kuras rada alkahola lietošana lielos daudzumos. Tā kā tas ir depresants, alkaholiķim būs problēmas seksuālajā dzīvē- impotence un grūtības sasniegt orgasmu. Alkahola lietotājam ir arī hormonālas izmaiņas.Testosterons vairs nav apturēts kā tam vajadzētu būt, tas spēj radīt 50% hormonu kritumu vīrieša organismā. Sievietēm tā ir kā nespēja adekvāti pārvērst estrogēnu estradiolā, kas iejaucas vagīnas gļotošanās un menstruālajos procesos. Apvienotās garastāvokļa maiņas reizēm noved alkaholiķus pie psiholoģiskas vai verbālas aizskaršanas veidos, kādus tie nekad nelietotu skaidrā prātā. Alkahols šķīst gan ūdenī, gan taukos, tādejādi pārņemot nervu šūnas ļoti vienkārši. Šie bēdīgie alkahola lietošanas rezultāti ir ģimeņu un attiecību sabojāšanās neatgūstami. Protams, arī nauda bieži vien mēdz iztecēt. Alkaholiķis izdod lielas naudas summas dzeršanas vajadzībai, riskējot ar savu darbu. Šīs bailes bieži dominē ģimenē, kurā alkaholiķis ir vīrietis. Alkaholiķis pamato savu dzeršanu, vainojot ģimeni un draugus, sākot izvairīties no tiem. “Tādēļ, ka alkahols satur tukšas kalorijas, lietotājs jūtas silti un palaiž garām piemērotu pārtiku. Nepietiekams uzturs novājina.”⁽⁴⁾ ,un netikumīgs veselības novājināšanas cikls turpinas. Regulāras un barojošas maltītes ir viens no veidiem, kā palīdzēt viņam vai viņai.

Mēs pieņemam, ka alkaholisms ir drīzāk prāta slimība, ka alkaholiķis dzer saprāta normas novirzes dēļ, tādejādi ārstēšanu var panākt ar atmaigstot gara/prāta lietām. Alkaholiķi nevar sev uzticēties, saviem nodomiem, jūtām vai lēmumiem. Viņi sevi pārliecina ka iedzers tikai reizi, nepastāvīgi tā “beidzot” dzeršanu. Vēlme pēc alkahola un vajadzība izdzīvot kā aktīvam alkaholiķim pārvērš viņus par uz sevi pašcentrētiem cilvēkiem, visas pārmaiņas ir manipulācijas, lai varētu turpināt dzeršanu. Šī slimība, ir tā, kas parliecina viņus turpināt, lai ko tas nemaksātu. Dīvaini, ka mūsu kultūra slavina sevi; melu apskautais bizness tiek skaitīts kā gudrība, pārtikas, apģērba, materiālā pārpilnība tiek uzskatītas kā veiksmes pazīmes. Pietiekošs daudzums ar naudu un darbs blakus alkaholam tiek izjusti kā daļa mūsdienu kapitālista sapņa. Paļauties uz augstāku spēku, apzināties, ka tā priekšā esam nespējīgi… Tā tiek uzņemta kā vājuma pazīme. Bet meli, pašapsēstība, pārspīlēta izturēšanās, tās visas ir alkaholismam līdziejošas sastāvdaļas. Lai izlauztos no alkaholisma, ir jāizdara kaut kas pretrunā ar šo kultūru. Kunga Jēzus mācība tādejādi ir radikāla, šādas dzīves uztveres graujoša lieta.

Izjautājot viņus par viņu izturēšanās cēloņiem, atbilde skan ”Es vienkārši nezinu, kas notika” Kad ģimene šausta ar jautājumiem “Vai Tu stulbs esi? …vai Tev nerūp? …kādēļ Tu vienkārši nevari pateikt ‘nē!’…? Viņi redz patiesību, taču prāts iemānas atmest šīs domas. Viņiem paaugstinās lielāka mazspēja pret apkārt esošajiem, tajā skaitā bērniem. Domas paklausa sirdsapziņai uzņemot un lietojot alkaholu. Darbs cieš, var tikt zaudēts darbs un ģimene. Šis cikls padziļinās. Persona ir ne mazāk iznīcināta kā ķermenis, taču pašcieņa ir tik attīstīta, ka tam vairs nav nozīmes. Kad galu galā beidzas galējā nolieguma fāze un īstenība top aptverta, Bībele liek uzsvaru vērtībai, ka cilvēks drīkst iet virsū alkaholiķim ar visu sparu.

Alkaholiķa asins testu izdarot, nav manāmas slimības pazīmes t.i. atkarības līmeņa faktors. Taču kā ar jebkuru atkarību izraisošu lietu, jo vairāk alkahols ir pieredzēts, jo lielāka ir ķermeņa iecietība pret šīm vielām un vairāk ir vajadzīgs, lai sasniegtu iepriekšējo efektu- mieru, atslābumu, labu jušanos un tml. Tādēļ nav labuma no pašapmāna, sakot “Es varu izdzert daudz alus nekādi neietekmējoties” . Cilvēkam, kurš līdzīgi runā ir problēma, viņš ir ātrā ceļā uz traģēdiju, bēdīgu pašiznīcināšanos. Tā kā alkahols tiek turpināts uzņemt, dziļas alkas pēc tā attīstās, kurām būtu jātop apmierinātām. Tā ir dzīva līdzība mūsu atbildībai ar regulāru grēku. Ķermenis paliek atkarīgs no atkārtotas alkahola uguns. Dzeršanas pārtraukšana ir tikai draudzīga starp draugiem; alkaholiķis turpina dzert viens. Līdz stāvoklim, kad persona nonāk pilnīgi atkarīga un ir biežāk reibuma stāvoklī, nekā skaidrā. Kad atkarīgais nolemj beigt, pat heroīna lietotājs, nāk grūti izvilkšanas simptomi, taču parasti tie nav dzīvībai bīstami. Ar alkaholu ir savādāk. Stipri pieredzējušam alkaholiķim, kurš pēkšņi pārtrauc, ir nepieciešama atbilstoša samazināšana ar profesionāļu atbalstu. No 8% līdz 24% šāda līmeņa alkaholiķu, kuri izbeidz pēkšņi, nomirst tādēļ, ka to dara tik ļoti pēkšņi. Viņi sevi nogalina, lai varētu dzīvot. Es to pieminu tādēļ, lai neizmantotu kāds nostāju “Beidz dzert tūlit pat, šobrīd, tagad!!!” –It īpaši, ja viņi atrodas lauku apvidū, tālu no medicīniskās palīdzības. Fiziski likt izbeigt šādam cilvēkam, nogriežot pieeju alkaholam, rīcība būtu līdzvērtīga slepkavībai. Ja Jūs tiešām vēlaties ko pasākt, lai pārtrauktu alkaholiķa dzeršanu, Jums jānodrošina viņam profesionāla programma, alkahola patēriņa samazināšana. Tas varētu līdzēt visiem, kuri dzer ‘draudzīgi’ –laist viņus mazināšanas sardzē. Jūs iedomājaties vīrieti- reiz laimīgi apprecējušos vai veiksmīgu biznesmeni- trīsot tādā mērā, ka tikko spēj noiet tveroties pie sienas vai margas, kliedzot no nezināmām bailēm, kā tie mēdz darīt; sievieti, raudot no dzīviem murgiem, pārliecībā, ka kāds lien pa viņas ādu… tas var būt pietiekoši, lai liktu Tev zvērēt nekad nedzert vairs, noteikti nepiedāvāt alkaholu kādam, kuru Tu nepazīsti, vai savā paziņu lokā. Ir ļoti maz kas var tikt izdarīts, lai apturētu šādu traumu. Tam ir jāiziet cauri. Bet tas tiek slavināts alkahola dēļ. Tas nav tik vienkārši kā iegalvot alkaholiķim izbeigt dzeršan vienreiz pār visām reizēm “tūdaļ pat” Ja Tavs pieredzējušais alkaholiķis izbeidz dzeršanu pilnībā un uzreiz, rezultāts liks sevi manīt, tas būs postošs un dramatisks, Tu būsi izbiedēts (-a) un vēlēsies, kaut tuvumā būtu kāda medicīniskā palīdzība. Tu vienkārši nezināsi ko iesākt. Esi reālistisks(-a) no tā, ko gaidi no alkaholiķa. Un skaties pēc profesionālas palīdzības no apkārtnes.

Ģenētika

Ir novērots, ka alkaholisms sliecas iet uz ģimenēm. Ir arī ievērots, ka bīstami un nepareizi alkahola lietošana var tikt attaisnota uzskatu, ka tas jau ir dziļi iesakņojies; ka viņi ir bezpalīdzīgi upuri. Gluži dabiski, ka alkaholiķa psiholoģija [un šī ir būtiska prāta slimība] meklē attaisnojumu. Tādēļ alkaholiķis sliecas aizšauties līdz pat ģenētiskam argumentam. Krievu alkaholiķi man saka, ka tur ir kaut kas jāpasāk, jo šī lieta ir krievu asinīs. Alkaholiķa ģimene, protams, uzsver, ka viņi nav alkaholiķi; un Dievs stipri nenosodīs viņu nenovēršamo izturēšanos. Nav tādas lietas, kā nenovēršams grēcinieks. Mēs neesam vienkārši mehānismi, gēnu kontrolēti. Mēs katrs esam unikāls Dieva radīts cilvēks, Viņam paredzēti kalpošanai, Viņa specifiskajai slavai mūsos. Atejistu pasaulē nav jēgas, baušļu vai mērķa. Ja alkaholisms būtu kādā mērā ģenētisks, daži cilvēki nebūtu spējīgi iedzert it nemaz, un nekad nekļūtu par alkaholiķiem. Šai pasaulei ir neliels priekšstats par saistību ar lielo Dieva plānu, kurā mums katram ir dzīvīga un brīnišķīga vieta paredzēta. Kristū mēs esam atdzimuši. (2.Korintiešiem 5:17) Alkaholiķim nepieciešama jauna dzīve, ‘augstāks spēks’, kā anonīmie alkaholiķi to neskaidri izsaka; šī vienīgā iespēja mums ir Jēzū Kristū. Tādēļ Pāvils ir teicis ”Tas neesmu es, kurš ilgāk dzīvo, bet gan Kristus, kurš dzīvo manī un dzīve, ko dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kurš mani ir mīlējis un atdevis man sevi”( Galantiešiem 2:20,21).

Vienā ziņā mēs esam atsavināti no Ādama un kristīti Kristū. Mēs esam pārvietoti no ‘šīs pasaules’ un ienesti ‘Dieva mīestības karalistē’. Kristū mēs arī esam ierobežojuši savu grēkpilno dabu, neierobežojot roku darbu, bet savu dabu Kristū. Ticīgā ‘miesa’ ir Kristus atdalīta, procesā, kas sākas ar kristīšanu. “…apglabāts ar Viņu un cēlies ar Viņu caur savu ticību Dieva spēkā, kas cēla Viņu no mirušiem, un kad Tu biji miris savos grēkos un grēku dabas ierobežotībā, Dievs Tevi atdzīvināja Kristū” (Kolosiešiem 2:12). Dzīvot alkaholiķa dzīvi nozīmē cīnīties pret to, no kā Kungs Jēzus grasijās mūs pasargāt. Miesā mēs nevaram labpatikt Dievam. Tas tādejādi tika ‘pārrauts’ Jēzus upura dēļ un mēs sevi solidarizējam ar sasniegumiem caur kristīšanu. Bet šie Pāvila vārdi diez vai ir izteikti, drīzāk atkārtoti, progresējošā grēkpilnā uzvedība ir nenovēršama un nevar tikt ārstēta. Salīdzinājumam, grēks ir rīcība ticīgam alkaholiķim. Mums sevi būtu jāpieskaita ‘mirušiem grēkam’ ja esam kristīti (Romiešiem 6:11); un stabila dzeršana to neaizsniedz. Turpinot grēku, viņš sadrupina savu brālību, bet ne savu būtisko radniecību ar Tēvu un Dēlu. Kas vienreiz brālis Kristum, tas brālis vienmēr- kā minimums, tik tālu mums ļauts tiesāt. Šo lietu dēļ es sirsnīgi iesaku neticīga alkaholiķa ģimenei sludināt viņam vai viņai- jā, izbrīvēt vietu un laiku izskaidrot šo mācību. Patiesībai, realitātei reālajā Kristū, tiešai cerībai uz Debesu valstību, tiepīgā Israēla cerībai… Šajās vien lietās ir galīgs ‘augstākais spēks’ lai pilnībā pārveidotu dzīvi. Tādēļ es neesmu pret kristīšanu atzītam alkaholiķim. Patiesi, ja viņi ir nonākuši līdz stadijai, kurā atzīst savu problēmu, un izmisīgi meklē Dieva labvēlību, palīdzību viņu lietā, man tā šķiet būtiska daļa viņu ārstēšanas procesā. Tik daudzi alkaholiķi atzīst, ka ir domājuši par Dievu savās grūtībās. Gandrīz visi viņi saka, ka tic, un vēlas runāt ar Viņu. Tomēr arī atzīst, ka domā, ka Dievam trūkst spēka. Viņš, kas Viņš ir, Viņam jāmāca un jāpārmāca viņi. Viņš nav kā ideja, kultūras vērtība, kam trūkst spēka. Viņš ir reāls. Viņš ir šeit. Viņš ir ieinteresēts savu bērnu dzīvēs un likteņos.