3.3 Nožēla

Šeit atklal ticīgajam ir priekšrocības no neticīgā. Džordžs Bests savā autobiogrāfijā The good, the bad and the bubbly raksta par savām cīņām ar alkaholu, bieži uzsverot, ka lai arī bijis bagāts un slavens [vai varbūt tieši tādēļ] viņam nav bijis reālas motivācijas beigt. Šis motivācijas trūkums ir tas, kas neļauj daudziem alkaholiķiem pārtraukt. Bailes no sekām pēc pēdējās dzeršanas var motivēt dažus no viņiem, bet tikai uz ierobežotu laiku. Mums motīvs nav tikai sava labuma pēc- ka vēlamies laimīgāku ģimeni vai labāku ekanomisko stāvokli, un tml.- bet mums ir arī nodeva pret Dievu. Mēs apzinamies, ka alkaholisms ir grēks. Tāds nav Dieva prāts. Tā var būt slimība, definējama fizioloģiskajos un psiholoģiskajos terminos, pat saprotama kā personas dzīves ceļš… lai kā to sauktu, tas ir grēks. Mēs mīlam Dievu, tāpat kā Vīņš mīl mūs, mīl un ir mīlējis vairāk kā jebkad sapratīsim, pat caur mūžību dzīvojot, kas noteikti mūs gaida. Mums tādēļ jādzīvo tā, kā Viņš mums ir paredzējis dzīvot; mēs šobrīd meklējam dzīvot valstības dzīvi. Mēs nopietni gribam līdzināties Tam, kurš mīlējis mūs līdz beigām, kurš nodeva savu dzīvi mūsu dēļ, kas esam Viņa draugi. Ticīgam alkaholiķim tas nozīmē pārtraukt dzeršanu. Mēs gribam būt kā Viņš, dzīvot un būt, un saprast kā Viņš to dara.

Dzērājs nemantos Debesu valstību; kā to saka 1.Korintiešiem 6:10 un Galatiešiem 5:21. Vai tas nozīmē, ka alkaholiķi, kas nevar beigt, nevar būt tur? Nē. Uz kāda pamata viņi tur būs? Jo viņi ir nožēlojuši. Ir viegli uz viņiem norādīt ar pirkstu. Viņu grēki iet viņiem pa priekšu pie tiesas. Taču diemžēl mēs visi esam parasti grēcinieki. Mēs grēkojam, nožēlojam un tad atkārtojam to pašu grēku. Mēs esam izmisuši. Mēs ienīstam grēku. Mēs piekrītam Pāvila vārdiem Romiešiem 7:15-25 un jūtamies komfortabli, ka tie esam mēs. Tomēr tālāk mēs lasam Romiešiem 8 un redzam, gars jaunajā dzīvē Kristū atbrīvo no acīmredzami nenovēršamā grēka likuma mūsos, tomēr brīnamies par tālākajām neveiksmēm. Un piekļaujamies laipnībai un patiesībai, īstajai patiesībai, naidā uz pastrādāto grēku un ar kvēlu vēlmi to pieveikt. Un tālāk skatāmies pēc Valstības pestīšanas prieka. Un maz pamazām mums veicas pārmaiņās. Tas ir tas, ko Dievs prasa alkaholiķim brālim vai māsai, pieveikt minimumu. Tiem, kas ar viņiem dzīvo, jums ir tā pati tendence kas mums visiem- izcelt citu redzamos grēkus, ar klīrīgu pašapmierinātību sevī, jo mūsu grēki nav tik atklāti, un tie ir tik parasti. Apzinieties savu tendenci uz paštaisnošanos, uzrakstiet un analizējiet savus ierastos grēkus. Apzinieties, ka jūsu alkaholiskais ģimenes loceklis būs ļoti jūtīgs uz jebkādu paštaisnumu vai liekulību jūsos. Jūs gribat viņus mīlēt, ar Bībelisku mīlestību, labākajā veidā. Liekulības nosodīšana nav veids, kā to darīt. Atzīmējiet alkaholiķim,ka dzeršana ir uztverama līdzīga elkdievībai, konfliktiem, niknumam, skaudībai, šķelšanai, kas netiks pieļauta valstībā (Galatiešiem 5:19-21)- arī jūs pats reizēm esat nikns, pašiecietīgs, greizsirdīgs, dievinātājs un tml. Ir labi to atzīt savā priekšā, alkaholiķi ir labi zināmi kā asi kritizēti no apkārtējiem.

Alkaholisms kā tāds, pretēji nepastāvīgai iedzeršanai, ir grēcīgs dzīvesveids, turpināti atkārtots kā dzīves sastāvdaļa. Bet arī jūs (un daudzi citi brālībā) nodarāt grēku, jo vairāk jūs to darāt, jo vairāk tuvojoties robežai, kas nosaka to kā dzīveseidu. Šeit dzīve ar alkaholiķi iedvesmai uz Kungu izmantojama, ar patiesu pazemību un savu saprātu dzīvēs, kas apkārt viņam. Alkaholisma grēks nav tikai ķīmijas uzņemšanā daudzumos, kādu Bībele aizliedz. Bet galvenokārt meli, triecieni sev un citiem, kaitēt ķermenim kā ieradums, Dieva līdzības izkropļošana, neveiksme mēģinot dzīvot brīnumainajā nolūkā, kādu Dievs mums paredz, dzīve mīlestības trūkumā pret sevi un citiem. Tomēr visi šie grēki ir nožēloti daudzās Kristadelfiešu dzīvēs. Tas neattaisno alkaholismu, bet es piekrītu, ka šajā lietā ir mums jāpiekāpjas alkaholiķim. Mēs visi esam cīnītāji pretī grēkam. Mēs taču neesam pret pašu alkaholiķi. Neviens nav pārāk tālu no Dieva, lai varētu tikt glābts.

Vienīgais tiesnesis

Mums nav jākļūst par tiesnešiem alkaholiķim, kāri vēloties sodīt. Mīlestībai skaidri jābūt mūsu motīvam. Mēs meklējam iedvesmot alkaholiķī dzīvi mīlestībā; kas ir būtiski nepareizi alkaholismā, ir ne tikai baušļu laušana, bet mīlestības trūkums. Kad atklāta sieviete laulības pārkāpšanā, Kungs uzsver, ka viņas apsūdzētāji arīdzan ir grēcinieki, lai liktu saprast, ka viņi nevar sievieti notiesāt. Tā viņi atstāj skatuvi viens pēc otra. Un Kungs viņai teic negrēkot vairs (Jāņa ev. 8:3-11). Domājams, Viņš to darīja drīzāk viņas, nevis viņu labā. Varbūt Viņš saskatija dziļo negodīgumu, netaisnību, un liekulības saprašanu citos, ko šī sieviete juta sirdī. Varbūt viņa pat bija gulējusi ar katru no šiem paštaisnajiem apsūdzētājiem, vai vismaz, viņa saprata viņu pašu morālās neveiksmes. Bet Kungs negribēja pieļaut nožēlošanas nepieļaušanu. Otra puse šim notikumam ir, ka tikai Kungs drīkst mūs tiesāt. Viņam nav jāsaka kādi vārdi; Viņa redzošā acs notiesā par grēku. Ja ģimene sāk notiesāt alkaholiķi, viņi nenovēršami ieiet riskā aizvainot ar savu liekulību. Ir jābūt atklātībai par mūsu pašu neveiksmēm sarunās ar viņu. Un dziļas lūgšanas glābiņš, ko Anonīmie Alkaholiķi sauktu par ‘augstāko spēku’- mums pazīstams kā vienreizējs, nesalīdzināms cilvēciskais, perfektais Jēzus.

Nožēla praksē

Es piekrītu, ka nožēlai jābūt verbālai- tai jātiek ‘atzītai’ (Jāņa ev.1:9), kas nozīmē kā verbālu vai rakstisku paziņojumu par strīda jautājumu. Tas ir kā lūgšana vai Bībeles lasījumi to skaļi darot; tas liek mūsu prātiem nedomāt tik ātri. Mums jātiek iespīlētiem no visiem viedokļiem par savu grēku. Mums tas ir jāredz, ar visu tā riebīgāko seju par izdarīto. Alkaholiķim, kurš vēlas beigt, ir skaidrā prātā jāapsēžas, un jāizveido saraksts, ar cilvēkiem, pret kuriem viņš ir grēkojis,un visi veidi vai gadījumi, ko viņš vai viņa spēj atcerēties, kad alkahols ir ievedis viņus grēkā. Viņiem palīdzēs tuvu esošie, šokējot, ka sarakstā ir arī viņu pašu vārdi. Īpaši būtu alkaholiķim jāuzraksta papīra lapas centrā, ar lieliem, glītiem burtem: “es esmu melis”. Tas var būt pat izšķiroši, lai atveseļotos.

Ticība, ka mums ir piedots, iespējams, met lielu izaicinājumu katram no mums; un tas ir īpaši grūti ticīgajam alkoholiķim, kura ticība ir vismaz panīkusi, ja ne smagāk. Žēlastība piedošanā meklējama, pilnīga tīrība un Dieva laipnība (Efeziešiem 2:8,9)- par šīm lietām noteikti jārunā ar alkaholiķi. Ja tik daudz kas tika sasniegts ar Kunga Jēzus nāvi, cikkārt vairāk tas iespējams ar Viņa atdzimšanu, un jaunu dzīvi, kurā Viņš vēlas ar mums dalīties? Ja Dievs nebija taupijis savu vienpiedzimušo dēlu, cikkārt vairāk Viņš vēl mums visu pārējo? “bet kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība” (Romiešiem 5:20). “ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības (1. Jāņa 1:9).

Nožēlu iedvesmo tas, ko brīvi varam saukt par brālību. Tas ir citu piemērs,kas iedvesmo praksē, nav svarīgi, cik pilnībā mēs aptveram rezultātu, kas nācis starp mums un Dievu. Ir daudz Kristadelfiešu, kas ir cīnijušies un uzvarējuši alkaholismu; un daudz ģimeņu, kas nes liecību, kas varētu būt ļoti palīdzīga personai, kas tiešām un patiesi tiecas pēc valstības. Un ir arī daudzi, kas vēljoprojām cīnās. Jūs varat kontaktēties ar šādiem cilvēkiem, aizsūtot e-pastu uz adresi christadelphianalcoholics@bbie.org. Mēs garantējam jums pilnīgu konfidencialitāti. A.A. māca, ka viena pieeja spēkam no ārienes sev, ir tiekoties ar citem, kuri cīnas ar to pašu cīņu, un ņemot spēku no viņiem. Dažiem šī metode darbojas labi. Taču padomājiet par spēku, kas varētu tikt ņemts no kunga Jēzus! Pilnmērķīga brālība ar alkaholiķi ir nepieciešama. Ievērojiet, kā Kungs brāļojās ar grēciniekiem, lai nestu tos pie sevis. Pretēji kā mēs to varētu gaidīt, viņi nedomāja, ka tas ir tieši Viņš, kas vēlējās dalīt brālības galdu kopā ar viņiem. Viņa lielā laipnība un nepiekāpība, paliekošais efekts Viņa svētumam, iedvesmoja viņus mainīties. Žēl, ka daudzām Kristadelfiešu grupām piemīt kauns un ‘asociācijas vainas’ komplekss, kurā kāds kā alkoholiķis nav apvienojies, lai tā netiktu apgānīta. Taču tas nav paraugs līdzībai ar Dieva derībām ar mums. Ievainotais tika Samarieša izglābts, tas ir kā ar mums visiem, grēka pārņemti atstājam pusi mirušus un kailus uz ielas. Arī guļošā tēls ļoti atgādina alkaholiķi, izģērbtu un draudzīgas iedzeršanas ‘laupītāju’ aplaupītu. Tomēr Samarietis [=Jēzus] paņēma viņu iebraucamajā vietā, un nokārtoja, lai viņu aprūpē, līdz Viņš atgriezās. Iebraucamā vieta noteikti ir garīdzniecība; šeit mēs atrodam garīgo stiprinājumu un veselību mūsu stāvoklim. Un tā tam būs būt, līdz mūsu Kungs atgriezīsies.

Katrs ķermeņa loceklis, ir tas alkoholiķis vai nē, sekmē ķermeņa kopējo spēku un veselību. Neviens loceklis nevar teikt, ka tam nav nepieciešami citi. Ķermenis ‘paaugstina sevi pats’ un uzceļ pats sevi mīlestībā, barošanas spēcināts, citu locekļu meditēts (Efeziešiem 4:16), tādēļ ir mūsu pašu spēks no ārienes, kunga Jēzus miesā. Traģiski, ka ticīgos alkaholiķi un viņu aprūpētāji uztver kā sodošus, apkaunojošus, nesaprotošus, un tml. Tomēr Svētajiem Rakstiem galu galā ir taisnība; ir, tik tiešām ir spēks un veselība, kam jātiek ņemtai no Kristus miesas. Šī ir vieta, ja pilnīga konfidencialitāte tiek ievērota, kurā liels spēks top rasts, dalot viena alkaholiķa stāstītās problēmas ar citu miesā. Viss, kas mums vajadzīgs, ir spēks, izturība, nebēdnība pār tenku grēku, un grēku, kas tiesā. Šie divi sabiedriskie Kritadelfiešu grēki bremzē mūs no labā spēka, pat nogriežot malu šajā paaudzē, kas mēs mierīgi varētu būt.