Dziļākas izpratnes nodaļa - Patiesība: Bībeles analīze

Mēs visi meklējam kādu, ar kuru varam būt pilnīgi atklāti un arī ievainojami, kādu, kurš atteiksies mums par labu līdzjūtībā, ar godīgumu, konfidencialitāti un mīlošu sapratni. Katru reizi, kad domājam, ka esam šādu cilvēku atraduši, viņš mūs pieviļ, tālāk atpakaļejam pie mums pašiem, šajos melos, pļāpu grēkā, laužot apsolīto slepenību un nodevībā; un kā organizācijai mums sevi ir stingri jāapskata no malas, vai tas, kā izturamies savā starpā ved mūs tuvāk pie Tēva, vai tuvāk sev mums pašiem. Dēļ atkārtoti sliktās pieredzes ar cilvēkiem, mēs tik viegli iedreifējam ārišķību līmenī, neīstās attiecībās. Mēs runājam par lietām neatklājot daļu savas sirds. Kļūdas nav dalītas, neapmierinātība netiek klāstīta, sāpes tiek apslēptas. Mēs upurējam patiesību uz miera uzturēšanas un patīkama sabiedriskuma altāra. Un tas ieved klusa izmisuma dzīvēs un vientulībā starp pūli, kas tiek bieži pieredzēts. Lai arī Kristū ir ‘patiesība’. Meklējiet to dzīvot. Ko gan tas nozīmē?

Frāze ‘patiesība’ Svētajos Rakstos lietota kā kopsavilkums Dievišķajai dzīvei. Patiesības runāšana un būšana patiesam pret sevi un Dievu, ir dzīves iemiesojums, kādu Dievs domā. Es gribu to parādīt; visi pārāk bieži pieņem, ka tāpēc, ka zinam un ticam patiesajiem evanģēliju nodomiem, esam kaut kā automātiski ‘patiesi’. Sekojošie fragmenti darīs pietiekoši skaidru, ka ‘patiesība’ attiecas ne tik daudz uz intelektuālo tīrību, saprotot to kā pareizu dzīvesveidu. Ja kāds saprot Bībeles interpretācijas jēgu citādi kā mēs, varbūt pat pareģojuma nozīmi, tas nenozīmē, ka viņš ir ‘atstājis patiesību’. Ja mēs [piemēram] melojam, tad atmetam patiesību, lai gan turoties pie pareizās Evanģēlija doktorīnas:

-     Grēcinieki aiziet no patiesības (2.Timotejam 4:4; Titam 1:14). Viņi ir atņemti no patiesības (1.Timotejam 6:5). Dievs ir atklājis patiesību, patiesi, Viņš ir sūtijis savu Dēlu lai tas dzīvotu un to sludinātu, taču grēcīgie ļaudis atteicās klausīties.

-     Angļiem nav darbības vārda ‘patiesība’, bet Pāvils izmanto darbības vārdu, NB$£øJv, kad mudina Efeziešus ‘patiesībā- mīlestībā’ lai būtu jāaug Kristū visās lietās (Efeziešiem 4:15). Mēs to varam saprast kā ‘runāt patiesību mīlestībā’, taču drīzāk mums būtu jāsaredz patiesība kā darbības , vai tikpat labi kā runāšanas īpašība. Pāvils grib vērst uzmanību, ka jādzīvo patiesībā tāpat, kā to jārunā. Īsta garīgā izaugsme iespējama dzīvojot patiesībā.

-     Pāvils runā uz Koritiešiem, lai ņem mielastu “ar patiesuma un īstenības neraudzētajām maizēm,” kas ir pretnostatīšana “ļaunumam un sliktajam” (1.Korintiešiem 5:8). Patiesība ir pretstas ļaunumam- ne pret nepareizu Bībeles gaitu interpretāciju.

-     Psalmos 15:2 darba pateiesums paralelizēts ar patiesības runāšanu sirdīs

-     Psalmi 69: 13; 117: 2 izmanto ‘patiesību’ attiecinot uz Dieva žēlastību un pestīšanu. Izrādīt žēlastību un piedošanu citiem, nozīmē būt patiesam Bībeliskajā nozīmē.

-     Jeremijas 5:1 katram, kurš meklē patiesību taps piedots- t.i. meklē patiesību un piedošanu. Tas ir tas, ko nozīmē patiesība šajā nozīmē. Tas nav vienkārši tā, ka tiem, kas meklē pareizu Bībeles izpratni taps piedots.

-     Jeremijas 9:3 būt ‘drosmīgam patiesībai’ nenozīmē melot un krāpt brāļus; tas nav attiecināts, lai būtu ķildīgi ar citiem par viņu Svēto Rakstu izpratni. Tas ir traģiski, ka šādi individuāļi tiek kavēti dēļ ‘drosmīgajiem patiesības meklētājiem’- taču tas nav Jeremijas konteksts, nepavisam.

Patiesā dzīve

Tomēr ‘patiesība’ ir cieši saistīta ar Evanģēliju. Protams, ir izšķiroša nozīme tam, kam ticam. Pāvils var runāt “Evanģēlija patiesības vārdā” (Kolosiešiem 1:5; Galatiešiem 2:5). Viņš attiecina uz “patiesības vārdu, mūsu pestīšanas Evanģēliju” (Efeziešiem 1:13). Ir pietiekoši Bībeliski attiecināt ticību kā ‘patiesību’. Bet ‘patiess’ ir tīri raksturojošs vai summējošs dzīvesveids, kura patiesumam vajadzētu būt izdibinātām mūsos pašos. Tā “jaunais cilvēks… ir radīts patiesības taisnumā un svētībā” (Efeziešiem 4:24). Mēs paklausam patiesībai neviltotā mīlestībā uz mūsu brāļiem (1. Pētera 1:22), ne tikai intelektuāli piekrītot kristīgo sarunai; mēs ‘daram patiesību’ mīlestībā uz brāļiem (1. Jāņa 1:6); ja patiesība ir mūsos, tad mēs ejam tajā (3.Jāņa 3). Mums jāiet uz augšu, saskaņā ar Evanģēlija patiesību (Galatiešiem 2:14); patiesība ir augšupejošs ceļš. Patiesības mācība, kurai ticam, paredz tajā izplūst kā dzīvesveidā. Tā Efeziešiem 4:17-21 teic, ka dzīvojot uzpūtīgu, alkatīgu dzīvi nozīmē neklausīt patiesībai, kas ir Jēzū. Un 2. Tesaloniķiem 2:12 māca, ka neticēt patiesībai nozīmē labpatikt netaisnībai. Ir morāla saikne starp nepatiesību un ne- garīgo dzīvi. Un tā nožēla ir apstiprinājums patiesībai (2. Timotejam 2:25). Persona var iemācīties Dieva mācības teoriju, bet nekad tai nesaņemt apliecinājumu, t.i. nožēlot un dzīvot dzīvi patiesībā (2. Timotejam 3:7).

Kristus patiesība

Jāņa ev. 18:37 Jēzus runāja uz Pilātu Viņa gaidāmās nāves kontekstā, ka Viņš nācis šajā pasaulē nest patiesības liecību- krusts bija augstākā liecība un apstiprinājums Viņa patiesībai. Tur netika sludināta jebkāda mācība, drīzāk ceļš uz dzīvi, uz kuru šīs mācības noteikti ved. Galatiešiem 3:1 runā ar Galatiešiem, kādēļ viņi neklausa taisnībai pēc tam, kad krustā sistais Jēzus bija tik skaidri viņiem parādījies; Pāvils skaidri redzēja paklausību patiesībai kā līdzdalību krustā. Ir spēcīga paralēle Galantiešiem 4:16 Es esmu tavs ienaidnieks, jo stāstu patiesību… jūs esat ienaidnieki Kristus krustam. Šī paralēle ir starp krustu un patiesību. Mēs esam patiesības svētīti (Jāņa ev. 17:19); bet mūsu svētība ir caur Kunga asinīm. Tie paši vārdi ir lietoti par svētību caur šīm asinīm (Ebrejiem 9:13; 10:29; 13:12). Iespējams tādēļ Daniēla 8:11,12 raksturo altāri kā ‘patiesību’. Kristus krusts ir galējā patiesība. Šeit mēs redzam cilvēcību, kas mēs patiesi esam; mēs redzam īstas grēka sekas. Tomēr visa starpā, šeit mēs redzam brīnišķu realitāti, ka Viņš kā cilvēks pēc mūsu dabas, pieveic grēku, un caur Viņa upuri mums patiesi var tapt piedota netaisnība mūsu grēkos; un tādā veidā mums ir reāla, konkrēta cerība uz mūžīgo dzīvošanu.

Jēzus stāstija patiesību šai pasaulei nozīmē, ka Viņš bija negrēcīgs (Jāņa ev. 8:47). Līdzīgi Jāņa ev. 17:19 Viņš saka, ka svētījis Sevi, tad ‘patiesība’, t.i. Viņa perfektā dzīve un nāve var svētīt mūs. Tas bija Viņa stāsts par patiesību cilvēkam. Turpinot Jēzus vārdu, mēs zināsim patiesību (Jāņa ev. 8:31,32)- ne tādā mērā, ka gūsim lielākas zināšanas par mācību, bet ka mūsu dzīves atstaros mūsu zināšanas par Jēzu, kas ir ‘patiesība’. Patiesība mūs atbrīvo; Dēls mūs atbrīvo (Jāņa ev. 8:32;36). ‘Patiesība’ tādejādi ir apzīmējums Jēzum. Tīras akadēmiskās zināšanas nevar nevienu atbrīvot no grēka; bet dzīve šodienā un cita Vīra gars un piemērs var un ir sargātājs. Un tā Jāņa ev. 14:6 ceļš, patiesība un dzīve visas ir paralēlas- patiesība ir dzīves ceļš; ‘patiesība ir Jēzū.’ (Efeziešiem 4:21). Garīgā dzīve Kristū atbrīvo no grēka (Romiešiem 8:2); bet Galatiešiem 5:1 vienkārši saka, ka ‘Kristus’ ir mūsu atbrīvotājs no grēkiem. Cilvēks Jēzus Kristus ir Viņa “dzīves gars”; cilvēks un Viņa dzīves ceļš bija perfektā saskaņā. Bija ‘patiesība’ Viņa lielajā personā, kurā Patiesības Dieva mācekļi dzīvoja pilnīgi ārpus Viņa personas un būtnes.

Saruna ar sevi

Ko gan tas viss varētu nozīmēt praktiski? Mēs visi mēdzam runāt ar sevi. Ir draudzīga plūsma runājot ar sevi mūsos, izrunājot vai nē vārdus paklusi no mutes. Dažiem cilvēkiem saruna ar sevi nomelno viņu pašnovērtējumu dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada. Citiem ir niknas domas, sliktas iedomas pret ļauno, ko viņi iedomājas citus darām. Tad citiem ir pilnīgi iedomīgas domas, liekulīgas, iekārojošas, ar dažādām fantāzijām… un tās visas ietekmē mūsu vārdus, rīcību un centienus galu galā. No sirds pārpilnības mute runā. Tādēļ “sargājiet savu sirdi, jo tā ir dzīves sākotne” (Salamana pamācības 4:23). Tādēļ mums ir mācīts runāt patiesību mūsu sirdīs. Mūsu sarunai ar sevi ir liela iespēja būt nepatiesai, fantazēt, iztēloties. Esiet zinoši, vērīgi un zinoši, privātās sarunas paliek tikai ar sevi. Nodrošiniet, lai viss, ko sev sakat, pat ja tas nav par garīgām lietām, kā minimums ir patiess. Šeit arī varenā tēma par patiesību sākas un beidzas. Ideāli, ja mūsu saruna ar sevi ir par Jēzu, par Tēvu, par lietām par Viņa valstību. Par jebko, kas ir patiess, ar labu ziņu… Tomēr šīs mūsu sarunas ir cieši saistītas ar to, ko Raksti sauc par sātanu- nemainīgs avots ar nepareiziem ieteikumiem un ne garīgām perspektīvām, kas liekas uzpūšamies pastāvīgi mūsos. Sātans- Bībeliskais- ir “melu tēvs” (Jāņa ev. 8:44). Un, kā šķiet, tad netaisnība sākas ar iekšējo sarunu. Es pat ietu tik tālu, ka sauktu iekšējo sarunu par sātanu. Tā pielīdzināma rūkoņai, bīstamas lauvas rūkoņai; viltīgai čūskai. Un tā ir katrā no mums. Kontrole par to ir vitāli nepieciešama. Bībeles vadība noteikti ir patiesa; grēka sakne ir patiesības trūkums. Ticīgo nodošanās grēkam normāli nav apzināta, drīzāk kā sevis attaisnošanas kompleksa process; kuru nožēlojot apzinām kā tīru pašsarunas sofistiku. Tādēļ patiesība ir garīgās dzīves iemiesojums. Neatzīt, ka esam bijuši nepatiesi nozīmē neatzīt grēkošanu. Mums visiem ir šī problēma. Tādēļ Jēzus apgavojums, ka Viņš bija ‘patiesība’ bija līdzvērtīgs izteikumam, ka Viņš bija negrēcīgs. Tikai tāds ir Viņa ceļš uz mūžīgo dzīvošanu.