3.2 Saskatīšana un pārliecība
Pārliecība par grēku
Alkaholiķim
jāsaprot, ka tas, ko viņš dara ir nepareizi- ne tikai kaitējot sev, bet
arī nepareizi Dieva priekšā. Alkaholi;kiem galvenokārt trūkst pašcieņas
un tik nabadzīga iztēle, tikai argumentējot sevi ar ‘tu sāpini sevi’,
kas nekādā ziņā nav virzīšanās uz priekšu. Viņiem vajadzīga Dieva tiesa
tā vienkāršā fakta dēļ, ka viņi kaitina Dievu, savu radītāju, kas viņus
atbalstijis no mirkļa uz mirkli. Kas tad ir nepareizs alkaholismā?
Diezgan aprobežots ir arguments: ‘Vienkārši Bībele saka, ka tā nav
pareizi’. Jā, Bībele to noraida. Taču Dieva principiem ir pamatots
iemesls un tā nebūt nav untumainība; un alkaholiķim ir neiespējami
paklausīt kādam argumentam, kas skan: ‘dari to, dari šito, jo tā like
augstākais spēks’.
- Alkaholisms
ir bāzēts uz pastāvīgas melu psihozes. Gan sev, gan apkārtējiem. Tie
nav reizēm esoši meli. Tā ir sitoācija, kurā nepatiesība dedzina
cilvēka dzīvi. Patiesības Dievs mums prasa būt patiesiem uz Viņu un
dzīvot patiesi, lai kļūtu par Viņa bērniem.
- Mums
ir jādzīvo dzīve garā, ne miesā. Miesā mēs nevaram patikt Dievam. Tādēļ
mums nav jānodrošina miesa tā, lai tā iepriecinātu sevi (Romiešiem
13:14). Alkaholam visapkārt, lauku zemnieks apzināti sāk to brūvēt-
t.i. tieši tas, ko Dievs saka mums nedarīt. Tas ir paredzēts un ražots
miesai, lai pildītu tās iekāri. Attīstīts alkaholisms ir uzmanīgi
plānota izturēšanās- alkaholiķis viltīgi izplāno manipulēt ar visu, lai
dabūtu pieeju alkaholam un turpinātu to lietot.
- Taču
pat jēgā: ‘visas lietas ir likumīgas’ tās nav Dieva atļautas, ja nes
mūs zem savas kontroles (1.Korintiešiem 6:12; 10:23). Alkaholisms veido
skaidru piemēru par sitoāciju, kurā lieta pakļauj cilvēku. Dievs grib,
lai Viņam kalpojam brīvībā un no brīva prāta; brīvības dēļ Kristus mūs
atbrīvoja caur krustu (Galantiešiem 5:1) Tāpēc mēs nedrīkstētu likvidēt
krusta darbu atsakoties no brīvības un pakļauties grēka verdzībai.
- Alkaholisms
ir nedabīgi pastāvoša atteikšanās no mīlestības. Vienaldzīga attieksme
pret sevi un citiem ir nesavienojama ar pamata mācību, ko sniedz Jēzus.
Ja mums nekas nav no Viņa gara/ dzīvesveida un domāšanas, tad mēs
neesam nekas no Viņa. Tas, protams, nenozīmē, ka neviens alkaholiķis
‘nav no Viņa’. Alkahols nenovēršami posta ģimenes; un ja cilvēks
nemēģina rūpēties par savu ģimeni, viņš ir “sliktāks par bezdievi”
(1.Timotejam 5:8).
- Mums
jābūt atklātiem pret Dievu. Alkaholisms neļauj sevi apzināties, apzināt
savus paraugus, savu ķermeni, savas sāpes, savas attiecības… kad esam
saskaņā ar Dieva vārdu kontaktā ar Viņu, Viņa laipnībā.
Atbildība
Bībele
māca, un tas ir arī pirmais princips starp mums, ka gudrība ir saistīta
ar atbildību. Šeit es neesmu ne mazākā mērā ieinteresēts kā tas ietekmē
jautājumu par to, kurš atdzims, kurš tiks tiesāts. Vienkārši, ja mēs
zinām, tad mums ir atbildība rīkoties attiecīgi šīm zināšanām.
Alkaholiķiem vajadzīga palīdzība uzņemties lielāku atbildību savai
uzvedībai; atbildības trūkums viņos tiek aizstāts ar pašsakāvi un sevis
žēlošanu. Viena stratēģija ar Kristadelfiešu alkaholiķi, pat ar
neticīgo, kam ir kādas zināšanas par evanģēliju, ir atgādināt viņiem
pamata Dieva gudrību. Ka viņi ir Viņa bērni, veidoti pēc Viņa izskata
un līdzības, atspoguļojot Viņa žēlastību, mūsu lielo nozīmi Viņam; tā
Viņa Dēls bija pēc to dabas, bet netika grēkojis, un atdeva savu dzīvi
gluži kā viens no viņiem, prasot atbildību no mums Viņam. Šeit es ticu,
ka evanģēlija sludināšana roku rokā ar konsultāciju un rūpēm par
alkaholiķi. Jo vairāk viņi zina par ‘augstāko spēku’, jo vairāk tie ir
atbildīgi Viņa priekšā; un atbildība pret augstāko ir izšķiroša
motivācijai beigt.
Apzinoties ierobežojumus
Apzinoties
cilvēka robežas, ir atslēga A.A. ’12 soļu’ programmai. Aprūpētājam ir
jāsaprot, ka viņš vai viņa nevar būt alkaholiķa glābējs. Patiesas
pārmaiņas nevar notikt piespiedu kārtā. Un tas mūs atsviež atpakaļ uz
pamata jautājumu- vai mēs ticam, ja Jēzus nozīmē ‘Pestītājs’? Vai mēs
viņam ticam? Tikai Tēvs un Dēls var galīgi transformēt cilvēka dzīvi.
Mēs varam Viņus lūgt to darīt, un kvēla lūgšana ir kas tāds, kas
paceļas ārpus alkahola traģēdijas atbildības. Taču mēs paši esam
bezspēcīgi. Arī pašam alkaholiķim ir tas jāsaprot. Ir jāizlasa
Romiešiem 7:15-25 atkārtoti. Šeit ir viena mutiska iekšējā cīņa, kāda
noris katrā alkaholiķī:
“Es
nesaprotu vairs pats savu rīcību. Jo es nedaru to, ko vēlos, bet daru
tieši to, ko ienīstu. Tā kā es daru to, ko ienīstu, tad atzīstu, ka
likums ir laba lieta. Bet patiesībā tas vairs neesmu es, kas to dara,
bet gan grēks, kas dzīvo manī. Jo zinu, ka nekas labs nedzīvo manī, tas
ir, manā miesā. Es varu vēlēties to labāko, taču nespēju to izdarīt. Jo
es nedaru to labo, ko vēlos, bet slikto, ko nevēlos darīt. Ja es daru
to, ko nevēlos, vairāk tas neesmu es, kas dara, bet ļaunais, kas dzīvo
manī. Tas ir kā likums, kad vēlos darīt labo, ļaunais ir blakus manās
rokās. Es tieku iepriecināts Dieva likumā, kas ir manī, taču redzu
citas savas daļas cīnoties ar likumu prātā, kļūstot par gūstekni grēka
likumam, kas dzīvo manās daļās. Nožēlojams cilvēks es esmu! Kas mani
paglābs no šīs nāves ķermenī? Paldies Dievam caur Jēzu Kristu, mūsu
Kungu!”
Kad
cenšamies darīt labu, ļaunais tanī brīdī ir blakus mums. Ak, nožēlojami
cilvēki, kas mēs esam. Bet šie vārdi nav speciāli tikai par alkaholu,
lai arī attiecināmi arī uz to. Tie ir par grēku vispār. Mēs esam
alkaholiķa psihozes esences satverti. Un tomēr Pāvils iet uz triumfu
Romiešiem 8, ka paldies Dievam, caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu, mums ir
ceļš uz glābšanu. A.A. īpaši definē ‘augstāko spēku. Tas ir tikai
lepnums, kas liek, esam mēs alkaholiķu aprūpētāji vai ne, mums
atteikties no nepieciešamības pēc Tēva un Dēla labvēlības. Mēs
sliecamies domāt, ka mūsu pašu spēkos ir tikt galā ar šo problēmu.
Pazemība
ir tik svarīga. Traģiskākie gadījumi ir alkahliķi, kas nedzer dažus
gadus, un tad atkal atsāk. Gandrīz katrā gadījumā viņi atsāk dzeršanu
lepnuma un savu spēju pārvērtēšanas dēļ. Patiess lepnums nāk pirms
kritiena (Salamana pamācības 16:18). Vēl piezīmēšu, ka ir lepnums, arī
par mēnesi skaidrā, lepnums ir par faktu, tas mēdz likt pārvērtēt savas
spējas, vajadzību pēc Dieva, un liek atkal iegrimt grēkā.
Dieva
tiesā pār cilēku kļūs acīmredzams, cik nepiemēroti ir cilvēkam,kas
taisīts no pīšļiem, apspiest savus piederīgos (Psalmi 10: 18). Cieņa
pret citiem stipri trūkst mūsos pašos. Bet jo vairāk atspoguļojam savu
mazsvarīgumu kā radības no pīšļiem, jo vairāk redzēsim, ka citu
apvainošana ir nepiedienīga jebkurā tās formā. Mums nav jāgaida tiesas
diena, lai to saprastu- jo zinam cilvēka mirstību un sastāvu no Bībeles
pamatiem. Šī saite starp mirstību un pazemību ir izcelta Pāvila par
patreizējo stāvokli kā “mūsu pazemības ķermenis” (Filipiešiem 3:21).
Ticība, ka esam mirstīgi ir nulle kā necila lieta.
Mūsu
ticība Dievam mīkstina nevietā noliktu ticību cilvēciskumam. Mēs drīzāk
uzticēsimies ārstam, mehāniķim, kaimiņam, sev pašiem… pirms iesim pie
Dieva, kā pēdējā glābiņa. “Nepaļaujieties uz cilvēku, kam dvaša nāsīs,
jo par ko gan tas turams?” (Jesajas 2:22) salīdzinot ar vareno Israēla
Dievu? Ījaba 27: 9,10 liekas sakām [kaut gan Ebreju teksts drīzāk ir
neskaidrs] ka katrs guļot uz nāves gultas raud uz Dievu kāda veida
lūgšanā. Patiesā nozīme mūsu mirstībai ved uz mūsu lūgšanu, neatliekamu
kontaktu ar Tēvu visu mūža dienu. Tā iznīcība un nāve dod ieskatu
patiesajā gudrībā (Ījaba 28:22). Alkaholiķis un viņa ģimene ir
saskārušies ar šādām lietām. Vienīgais ceļš ir atzīt savu vājumu kā
cilvēkiem, un atzīt Tēva un Dēla varenumu, kuri mūs mīlējuši vairāk kā
jebkad sapratīsim.
Dziļākas izpratnes nodaļa
Patiesība: Bībeles analīze
Mēs
visi meklējam kādu, ar kuru varam būt pilnīgi atklāti un arī
ievainojami, kādu, kurš atteiksies mums par labu līdzjūtībā, ar
godīgumu, konfidencialitāti un mīlošu sapratni. Katru reizi, kad
domājam, ka esam šādu cilvēku atraduši, viņš mūs pieviļ, tālāk
atpakaļejam pie mums pašiem, šajos melos, pļāpu grēkā, laužot apsolīto
slepenību un nodevībā; un kā organizācijai mums sevi ir stingri
jāapskata no malas, vai tas, kā izturamies savā starpā ved mūs tuvāk
pie Tēva, vai tuvāk sev mums pašiem. Dēļ atkārtoti sliktās pieredzes ar
cilvēkiem, mēs tik viegli iedreifējam ārišķību līmenī, neīstās
attiecībās. Mēs runājam par lietām neatklājot daļu savas sirds. Kļūdas
nav dalītas, neapmierinātība netiek klāstīta, sāpes tiek apslēptas. Mēs
upurējam patiesību uz miera uzturēšanas un patīkama sabiedriskuma
altāra. Un tas ieved klusa izmisuma dzīvēs un vientulībā starp pūli,
kas tiek bieži pieredzēts. Lai arī Kristū ir ‘patiesība’. Meklējiet to
dzīvot. Ko gan tas nozīmē?
Frāze
‘patiesība’ Svētajos Rakstos lietota kā kopsavilkums Dievišķajai
dzīvei. Patiesības runāšana un būšana patiesam pret sevi un Dievu, ir
dzīves iemiesojums, kādu Dievs domā. Es gribu to parādīt; visi pārāk
bieži pieņem, ka tāpēc, ka zinam un ticam patiesajiem evanģēliju
nodomiem, esam kaut kā automātiski ‘patiesi’. Sekojošie fragmenti darīs
pietiekoši skaidru, ka ‘patiesība’ attiecas ne tik daudz uz
intelektuālo tīrību, saprotot to kā pareizu dzīvesveidu. Ja kāds saprot
Bībeles interpretācijas jēgu citādi kā mēs, varbūt pat pareģojuma
nozīmi, tas nenozīmē, ka viņš ir ‘atstājis patiesību’. Ja mēs
[piemēram] melojam, tad atmetam patiesību, lai gan turoties pie
pareizās Evanģēlija doktorīnas:
- Grēcinieki
aiziet no patiesības (2.Timotejam 4:4; Titam 1:14). Viņi ir atņemti no
patiesības (1.Timotejam 6:5). Dievs ir atklājis patiesību, patiesi,
Viņš ir sūtijis savu Dēlu lai tas dzīvotu un to sludinātu, taču
grēcīgie ļaudis atteicās klausīties.
- Angļiem nav darbības vārda ‘patiesība’, bet Pāvils izmanto darbības vārdu, NB$£øJv,
kad mudina Efeziešus ‘patiesībā- mīlestībā’ lai būtu jāaug Kristū visās
lietās (Efeziešiem 4:15). Mēs to varam saprast kā ‘runāt patiesību
mīlestībā’, taču drīzāk mums būtu jāsaredz patiesība kā darbības , vai
tikpat labi kā runāšanas īpašība. Pāvils grib vērst uzmanību, ka
jādzīvo patiesībā tāpat, kā to jārunā. Īsta garīgā izaugsme iespējama
dzīvojot patiesībā.
- Pāvils
runā uz Koritiešiem, lai ņem mielastu “ar patiesuma un īstenības
neraudzētajām maizēm,” kas ir pretnostatīšana “ļaunumam un sliktajam”
(1.Korintiešiem 5:8). Patiesība ir pretstas ļaunumam- ne pret nepareizu
Bībeles gaitu interpretāciju.
- Psalmos 15:2 darba pateiesums paralelizēts ar patiesības runāšanu sirdīs
- Psalmi
69: 13; 117: 2 izmanto ‘patiesību’ attiecinot uz Dieva žēlastību un
pestīšanu. Izrādīt žēlastību un piedošanu citiem, nozīmē būt patiesam
Bībeliskajā nozīmē.
- Jeremijas
5:1 katram, kurš meklē patiesību taps piedots- t.i. meklē patiesību un
piedošanu. Tas ir tas, ko nozīmē patiesība šajā nozīmē. Tas nav
vienkārši tā, ka tiem, kas meklē pareizu Bībeles izpratni taps piedots.
- Jeremijas
9:3 būt ‘drosmīgam patiesībai’ nenozīmē melot un krāpt brāļus; tas nav
attiecināts, lai būtu ķildīgi ar citiem par viņu Svēto Rakstu izpratni.
Tas ir traģiski, ka šādi individuāļi tiek kavēti dēļ ‘drosmīgajiem
patiesības meklētājiem’- taču tas nav Jeremijas konteksts, nepavisam.
Patiesā dzīve
Tomēr
‘patiesība’ ir cieši saistīta ar Evanģēliju. Protams, ir izšķiroša
nozīme tam, kam ticam. Pāvils var runāt “Evanģēlija patiesības vārdā”
(Kolosiešiem 1:5; Galatiešiem 2:5). Viņš attiecina uz “patiesības
vārdu, mūsu pestīšanas Evanģēliju” (Efeziešiem 1:13). Ir pietiekoši
Bībeliski attiecināt ticību kā ‘patiesību’. Bet ‘patiess’ ir tīri
raksturojošs vai summējošs dzīvesveids, kura patiesumam vajadzētu būt
izdibinātām mūsos pašos. Tā “jaunais cilvēks… ir radīts patiesības
taisnumā un svētībā” (Efeziešiem 4:24). Mēs paklausam patiesībai
neviltotā mīlestībā uz mūsu brāļiem (1. Pētera 1:22), ne tikai
intelektuāli piekrītot kristīgo sarunai; mēs ‘daram patiesību’
mīlestībā uz brāļiem (1. Jāņa 1:6); ja patiesība ir mūsos, tad mēs ejam
tajā (3.Jāņa 3). Mums jāiet uz augšu, saskaņā ar Evanģēlija patiesību
(Galatiešiem 2:14); patiesība ir augšupejošs ceļš. Patiesības mācība,
kurai ticam, paredz tajā izplūst kā dzīvesveidā. Tā Efeziešiem 4:17-21
teic, ka dzīvojot uzpūtīgu, alkatīgu dzīvi nozīmē neklausīt patiesībai,
kas ir Jēzū. Un 2. Tesaloniķiem 2:12 māca, ka neticēt patiesībai nozīmē
labpatikt netaisnībai. Ir morāla saikne starp nepatiesību un ne- garīgo
dzīvi. Un tā nožēla ir apstiprinājums patiesībai (2. Timotejam 2:25).
Persona var iemācīties Dieva mācības teoriju, bet nekad tai nesaņemt
apliecinājumu, t.i. nožēlot un dzīvot dzīvi patiesībā (2. Timotejam
3:7).
Kristus patiesība
Jāņa
ev. 18:37 Jēzus runāja uz Pilātu Viņa gaidāmās nāves kontekstā, ka Viņš
nācis šajā pasaulē nest patiesības liecību- krusts bija augstākā
liecība un apstiprinājums Viņa patiesībai. Tur netika sludināta jebkāda
mācība, drīzāk ceļš uz dzīvi, uz kuru šīs mācības noteikti ved.
Galatiešiem 3:1 runā ar Galatiešiem, kādēļ viņi neklausa taisnībai pēc
tam, kad krustā sistais Jēzus bija tik skaidri viņiem parādījies;
Pāvils skaidri redzēja paklausību patiesībai kā līdzdalību krustā. Ir
spēcīga paralēle Galantiešiem 4:16 Es esmu tavs ienaidnieks, jo stāstu
patiesību… jūs esat ienaidnieki Kristus krustam. Šī paralēle ir starp
krustu un patiesību. Mēs esam patiesības svētīti (Jāņa ev. 17:19); bet
mūsu svētība ir caur Kunga asinīm. Tie paši vārdi ir lietoti par
svētību caur šīm asinīm (Ebrejiem 9:13; 10:29; 13:12). Iespējams tādēļ
Daniēla 8:11,12 raksturo altāri kā ‘patiesību’. Kristus krusts ir
galējā patiesība. Šeit mēs redzam cilvēcību, kas mēs patiesi esam; mēs
redzam īstas grēka sekas. Tomēr visa starpā, šeit mēs redzam brīnišķu
realitāti, ka Viņš kā cilvēks pēc mūsu dabas, pieveic grēku, un caur
Viņa upuri mums patiesi var tapt piedota netaisnība mūsu grēkos; un
tādā veidā mums ir reāla, konkrēta cerība uz mūžīgo dzīvošanu.
Jēzus
stāstija patiesību šai pasaulei nozīmē, ka Viņš bija negrēcīgs (Jāņa
ev. 8:47). Līdzīgi Jāņa ev. 17:19 Viņš saka, ka svētījis Sevi, tad
‘patiesība’, t.i. Viņa perfektā dzīve un nāve var svētīt mūs. Tas bija
Viņa stāsts par patiesību cilvēkam. Turpinot Jēzus vārdu, mēs zināsim
patiesību (Jāņa ev. 8:31,32)- ne tādā mērā, ka gūsim lielākas zināšanas
par mācību, bet ka mūsu dzīves atstaros mūsu zināšanas par Jēzu, kas ir
‘patiesība’. Patiesība mūs atbrīvo; Dēls mūs atbrīvo (Jāņa ev.
8:32;36). ‘Patiesība’ tādejādi ir apzīmējums Jēzum. Tīras akadēmiskās
zināšanas nevar nevienu atbrīvot no grēka; bet dzīve šodienā un cita
Vīra gars un piemērs var un ir sargātājs. Un tā Jāņa ev. 14:6 ceļš,
patiesība un dzīve visas ir paralēlas- patiesība ir dzīves ceļš;
‘patiesība ir Jēzū.’ (Efeziešiem 4:21). Garīgā dzīve Kristū atbrīvo no
grēka (Romiešiem 8:2); bet Galatiešiem 5:1 vienkārši saka, ka ‘Kristus’
ir mūsu atbrīvotājs no grēkiem. Cilvēks Jēzus Kristus ir Viņa “dzīves
gars”; cilvēks un Viņa dzīves ceļš bija perfektā saskaņā. Bija
‘patiesība’ Viņa lielajā personā, kurā Patiesības Dieva mācekļi dzīvoja
pilnīgi ārpus Viņa personas un būtnes.
Saruna ar sevi
Ko
gan tas viss varētu nozīmēt praktiski? Mēs visi mēdzam runāt ar sevi.
Ir draudzīga plūsma runājot ar sevi mūsos, izrunājot vai nē vārdus
paklusi no mutes. Dažiem cilvēkiem saruna ar sevi nomelno viņu
pašnovērtējumu dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša,
gadu pēc gada. Citiem ir niknas domas, sliktas iedomas pret ļauno, ko
viņi iedomājas citus darām. Tad citiem ir pilnīgi iedomīgas domas,
liekulīgas, iekārojošas, ar dažādām fantāzijām… un tās visas ietekmē
mūsu vārdus, rīcību un centienus galu galā. No sirds pārpilnības mute
runā. Tādēļ “sargājiet savu sirdi, jo tā ir dzīves sākotne” (Salamana
pamācības 4:23). Tādēļ mums ir mācīts runāt patiesību mūsu sirdīs.
Mūsu sarunai ar sevi ir liela iespēja būt nepatiesai, fantazēt,
iztēloties. Esiet zinoši, vērīgi un zinoši, privātās sarunas paliek
tikai ar sevi. Nodrošiniet, lai viss, ko sev sakat, pat ja tas nav par
garīgām lietām, kā minimums ir patiess. Šeit arī varenā tēma par
patiesību sākas un beidzas. Ideāli, ja mūsu saruna ar sevi ir par Jēzu,
par Tēvu, par lietām par Viņa valstību. Par jebko, kas ir patiess, ar
labu ziņu… Tomēr šīs mūsu sarunas ir cieši saistītas ar to, ko Raksti
sauc par sātanu- nemainīgs avots ar nepareiziem ieteikumiem un ne
garīgām perspektīvām, kas liekas uzpūšamies pastāvīgi mūsos. Sātans-
Bībeliskais- ir “melu tēvs” (Jāņa ev. 8:44). Un, kā šķiet, tad
netaisnība sākas ar iekšējo sarunu. Es pat ietu tik tālu, ka sauktu
iekšējo sarunu par sātanu. Tā pielīdzināma rūkoņai, bīstamas lauvas
rūkoņai; viltīgai čūskai. Un tā ir katrā no mums. Kontrole par to ir
vitāli nepieciešama. Bībeles vadība noteikti ir patiesa; grēka sakne ir
patiesības trūkums. Ticīgo nodošanās grēkam normāli nav apzināta,
drīzāk kā sevis attaisnošanas kompleksa process; kuru nožēlojot apzinām
kā tīru pašsarunas sofistiku. Tādēļ patiesība ir garīgās dzīves
iemiesojums. Neatzīt, ka esam bijuši nepatiesi nozīmē neatzīt
grēkošanu. Mums visiem ir šī problēma. Tādēļ Jēzus apgavojums, ka Viņš
bija ‘patiesība’ bija līdzvērtīgs izteikumam, ka Viņš bija negrēcīgs.
Tikai tāds ir Viņa ceļš uz mūžīgo dzīvošanu.
