3.4 Jaunā dzīve

Vairākas reizes Pāvils uzsver, ka mēs mainam stāvokli kristījušies. Mēs esam reiz zuduši un bezcerīgi ievīti grēka pasaulē. Tad, mēs esam atpestīti no tā, esot Kristū. Tomēr mums vēljoprojām ir stipras tendences dzīvot veco dzīvi realitātē, lai gan patiesībā esam jaunajā dzīvē kristības dēļ. Viņš apzīmē raksturīgākās iezīmes vecajai dzīvei un mudina uz pārveidojumiem, lai beigtu dzīvot it kā tie vēljoprojām būtu ārpus valstības, pazušanā un klūpošajā pasaulē. Šeit ir daži piemēri:

-     Pāvila vēstulē Galantiešiem tika teikts staigāt garā, lai gars viņus vada, ka viņi drīzāk lai attīsta gara augļus, nekā miesas darbus (Galantiešiem 5:16-25). Pāvilam miesa ir dzīve pirms kristībām; gars ir dzīves ceļš pēc tam. Bet Galantieši arī pēc kristībām dzīvoja miesā.

-     Pēc kristībām, Efeziešiem jāatmet vecais cilvēks un jāapģērbj jaunais viņos pašos (Efeziešiem 4:22,23 = Romiešiem 6:6). Tādēļ vajadzēja atmest vecā cilvēka lietas- dusmas, melus, un tml. (Efeziešiem 4:25-28)

-     Patiesi, šis ir viss konteksts no Romiešiem 6, klasiska kristību nodaļa. Tā nav daļa no Pāvila sludināšanas uzrunas neticīgajiem, skaidrojot, kas ir kristības. Viņš raksta vājajiem, kristītajiem ticīgajiem, stāstot, lai biedz veco dzīvi tā stāvokļa maiņas dēļ, ko viņi ieguvuši caur kristībām.

-     Pirms kristībām mēs esam bijuši tumsībā; “Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni… labprātībā, taisnībā, patiesībā” (Efeziešiem 5:8,9).

-     Kolosiešiem aizvien bija jāatmet nāvei lietas kā ārlaulības sakari, lai arī tas jau bija darīts kristoties (Kolosiešiem 3:5= Romiešiem 6:6) Tomēr aprakstīti viņi ir tā, it kā tikai senāk būtu darījuši šīs lietas, un vēlāk vairs ne (Kolosiešiem 3:7), lai arī tīri viņi nepārstāja darīt. Atkal, Pāvils teic, ka viņi vairs tā nerīkojas pēc stāvokļa, Dieva acīs tādēļ viņi nedrīkstētu tā rīkoties arī praksē.

-     Tits bija mācijis Krētas brāli, jo viņi bija mazgāti un atdzimuši kristībās, tādēļ viņi nerunāja ar citiem iedzīvotājiem, jo tas bija pagātnē, kad viņi bija bijuši kā šie cilvēki. (Titam 3:2-6). Bet viņi vēljoprojām izturējās darbos līdzīgi arī pēc kristībām! Un atkal- uz viņiem tiek runāts, lai viņi atcerētos savu saistību ar kristību, un nedzīvotu pa vecam, tā tiecoties tuvāk Dievam.

-     Bijis brīdināts, ka nenožēloto ārlaulības sakaru un dzeršanas dēļ tādi neieies debesu valstībā, Pāvils turpina: “Un daži no jums bija tādi: bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva garā. (1.Korintiešiem 6:11). Nodošanās lai mazgātos,Jēzus, Gars, Dievs… viss nenovēršamais dod mājienu mūsu kristībām Tā vārdā. Jo tie ir tikuši attaisnoti, skaitīti par mazgrēcīgiem dēļ viņu kristības Kristū, tādēļ viņiem vajadzētu:

a)    Apzināties, ka viņu ķermeņi bija Svētā Gara tempļi, tādēļ jācildina Dievs miesā un garā

b)   Izprast, ka viņi nav viņu pašu, lai varētu dzīvot visā, kā viņi vēlas

c)    Rīkoties tā, it kā viņi patiesi būtu vienojušies Kristū

d)   Ļaut Kristus atdzimšanas spēkam un jaunajai dzīvei tajos strādāt

Pietiekoši skaidrs, ka Korintieši vēl aizvien bija ārlaulības sakaros un dzeršanas slīšņā. Tomēr Pāvils saka, ka tā ir bijis tikai agrāk. Skaidrs, ka viņš domāja tā statusa maiņas dēļ- un viņiem būtu jādzīvo ārpus šādām lietām praktiski. Bet Pāvils ierokas dziļāk psiholoģijā, iekš grēka pašattaisnošanas. Viņi bija teikuši “Gaļa vēderam, un vēders gaļai”. Citiem vārdiem, mums ir pamata cilvēka vēlmes un ir veidi, kā tās apmierināt. Pāvils pamatojas uz domu, ka ja esam Kristū, tad mums jāzvēr atstāt nāvei šādas vēlmes, un tā izpildīšana ir apliecinājums, ka tie vēljoprojām ir dzīvi un veseli. Turklāt, kristības nozīmē, it kā mēs būtu miruši grēku dēļ; un mēs meklējam dzīvot jaunu dzīvi, pilnvaroti atdzimšanai, kas ir Kungā, kura ķermenim mēs piederam. Komforts un izaicinājums nāk pār Kristadelfiešu alkaholiķiem šodien: Tu esi nomazgāts, tu esi iesvētīts, tu esi attaisnots, skaitīts kā taisns. Padomā par kristību. Tas notika tad. Tagad mēģini dzīvot ārpus bijušās dzīves. Rīkojies, vai vismaz mēģini rīkoties tā, kā Dievs uztver tevi. Alkaholiķim ir jāatceras, tāpat kā Romiešiem, lielisko nozīmību faktam, ka viņi ir kristīti. Viņiem ir atbildība, un arīdzan milzīgas, bezgalīgas iespējas tamdēļ. Atgādini viņiem par to. Atstāj dažas fotogrāfijas vai atgādinājumus par agrākajām dienām, kad Kungs bija ap māju. Runā par to…

Gara auglis iekļauj prāta attieksmi, kas palīdz nobruģēt ceļu patiesai uzvarai pār alkaholu. Virzi uz konfrontāciju par mūsu dziļākajām bailēm- t.i. ka alkaholiķis nekad nepārstās dzert- tas var dažreiz radīt ļoti pretēju mūsu reakciju; konfrontācija pastiprina to lietu, no kā baidāmies. Ja alkaholiķis tiek kāda brāļa vai māsas virzīts konfrontācijai, izveidot lapu šai problēmai, liekot par to padomāt, viņi gribēs aizmest pudeli taisni projām. Reiz problēma ir apzināta, un upuris nonāk līdz atteikšanās fāzei, tad nav gudri lietas virzīt uz priekšu pārāk ātri un strauji. Tiem, kas arviņiem dzīvo, ir jāsagatavo zeme zem kājām nelielā mērā, iedrošinot upuri apzināti attīstīt dažas no sekojošām lietām:

Pozitīva domāšana

Alkaholiķa un viņa/viņas ģimenei viegli var un tiek skarta ar cīņas vai bēgšanas sindromu. Pārvarēt problēmu šķiet vareni; vienīgā iespēja parādās bēgt tajā dziļāk. Ticība Dieva patiesībai, lai cik dreboša tā būtu, dod iespēju mums sasniegt vismaz kaut kādu mēru vienkāršai, pozitīvai domāšanai. Filipiešiem 4:8 Bībele uzsver saprotamā valodā: “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” Mēģiniet būt pozitīvi, domājot par izeju no alkahola problēmas; lūkojieties pēc līdzdalības Dieva darbos, ceļos, kas palīdz pieveikt savu nesaprotamo apsēstību ar alkahola problēmu, kas ir tev apkārt.

Emociju un darbības kontrole

“Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti” (Salamana pamācības 25:28). Šāds cilvēks būs viegli ievainojams un bieži negatīvu emociju vadīts. Iznākums ir aprakstīts Galantiešiem 5:19-21 – pavadītajās problēmās var būt laulības pārkāpšana, seksuālā netikumība, naids, strīdi, greizsirdība, dusmu uzliesmojumi, godkāre, skaudība un dzeršana. Lai kontrolētu emocijas, alkaholiķim ir atkal jāiemācas tās apzināties un identificēt- iespējams pat pēc gadiem pēc alkahola apsēstības, personīgās emocijas var būt neatbilstošas. Alkaholiķis zaudē saikni ar sevi. Aprunājies ar viņu, kā viņš jūtas, un tu iegūsi vienkāršas atbildes kā: “Es nejūtos labi”, bet aiz tā viņi nespēj paskaidrot. Pacietīgai sarunai ar viņiem būtu jāaizved pie konkrētākas skaidrības.

Koncentrēšanās pie Jēzus

Tīrai tuvināšanai pie Jēzus būtu jābūt mudinātiem mums visiem. “savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū”(Filipiešiem 2:5); “Es visu spēju darīt tā spēkā, kas mani dara stipru” (Filipiešiem 4:13). Dzīve Kristū ir par jaunas dabas attīstīšanu: “Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2. Timotejam 1:7)

Intimitāte ar citiem

Īstenībā alkaholiķi ir vientuļi cilvēki. “…bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad nav otra, kas viņu pieceļ!” (Salamans mācītājs 4:10). 17.gs. dzejnieks Džons Donne bija stāstijis kādu domu: ‘nav vīra, kas ir kā sala’. Brālība, jēdzīga brālība ar citiem ir Tēva plānota. Tas ir Viņa ceļš mums. Dievs mums ir paredzējis vajadzību pēc otra cilvēka. “nav labi cilvēkam vienam būt” (1. Mozus 2:18). Var būt tā, ka ģimenes un draugu garīgais atbalsts nav vienīgais, kas piepilda alkaholiķa vajadzību. Taču nav šaubu, ka ir milzīga terapiska nozīme atzīstot mūsu kļūdas viens otram. (Jēkaba 5:17)- spēks un iespējamība, kas atšķaida kopienu, kas pakļaujas tenkām un nepatiesībai. Mūsu vajadzība pēc citiem nav tikai Bībeliski apliecināta: “Kas notiek, ja mums nav ciešu attiecību? Šī ziņa, kas skaļi un skaidri uzpeld no zinātniskaijiem pierādijumiem, bija krājusies kopš 1970.-tajiem gadiem, rāda, ka sociālo attiecību atbilstošs daudzums un kvalitāte ir būtiskas priekš fiziskās un garīgās labklājības.”⁽¹⁰⁾ Reizēm alkaholiķa ģimenei ir grūti pieņemt, ka viņš vai viņa iespējams varētu būt vieni- un nodrošina atbalstu par savu cenu, un ir vienmēr ar viņiem, lai savāktu nekārtības, bet apzinoties, ka alkaholiķa vajadzība nav atzīšana, ka tu esi neveiksmē kritis; tā ir reālistiskas vajadzības apzināšanās. Kontakts ar citiem cilvēkiem pats par sevi viņus izvedīs no pašcentrēšanās, kas ir alkaholisms. Labākie draugi, protams, būs tie, kas izcīnijuši šo pašu cīņu. 2.Korintiešiem 1:6 teic, ja mēs pieļaujam visu, tad varam likt justies komfortablāk citiem, kam ir tā pati liksta. Līdzīgi stiprām saitēm jābūt sietām starp ciešanām ģimenē; un tas ir iespējams tikai pie atklātības. Bet tas, protams, ieiet pretrunā, ja ļaujam citiem aiziet aptenkojot viņu atklātību pret mums brālībā un ārpus tās.

Uzvešanās formas veicina un ievieš viena otru. Ja vien tikai alkaholiķi var vadīt pa augšupejošo spirāli, labāk to darīt barojošajā Kristus ķermenī, tad uzvara ir droša. Tikai viens neveiksmīgs solis ar alkaholu, un paslīdēt lejupejošajā spirālē ir vairāk kā iespējams, tas ir daudz vieglāk, nekā kāpt pēc tam uz augšu. Izmaiņas ierosinās kustību to dzīvēs, kuri nav alkaholiķi. Mums nav jākrāj miesai (Romiešiem 13:14) - alkaholiķim ir jāizvairas no vietām, kas stimulē vēlmi uzņemt alkaholu. Viena mācība saka: “Pastāv taisna līnija attiecībām starp mirstību no alkahola- saistītas slimības un likuma devīgums pieļaujot tā pieejamību tādā skaitā… Alkaholisko dzērienu pieejamība paaugstina alkaholisma daudzumu dotajā vietā” ⁽¹¹⁾. Turot nost no tā piejamības skaidri pastiprina izredzes alkaholismam pārņemt cilvēkus vai no jauna tajā atgriezties. Mēs esam iesaistīti garīajā karā, cīņā ar prātu, kurā Dieva vārda klātbūtne, apslēpta mūsu sirdīs, stiprina mūs pret grēku. (Psalmi 119:11)