Kāpēc tik daudz sektas?

Kāpēc kristietībā ir tik daudz sektu? To lielais skaits izsauc neticīgo izsmieklu un apbēdina patiesi ticīgos. Kad apustuļi izplatīja Kristus mācības, tad radās kristietība, kurā bija bija tikai viena vienīga ”sekta”, par kuru teica, ”ka tai visur pretojas” (Apustuļu d. 28:22). Ja mācības pie kurām pieturējās kristiesi, būtu saglabājušās tieši tādas, kādas tās deva paši pirmie skolotaji, tad vismaz ir varbūtība, ka tā būtu turpinājusi pastāvēt kā viena ”sekta”.

Bet pieņemsim, ka tiek ievestas jaunas mācības, veci vārdi tiek lietoti, lai ietērptu jaunas idejas un sveša filozifija tiek savienota ar sākotnējo mācību? Vai nav skaidrs, ka radīsies saspīlējums starp jauno un veco ticību? Tiks atvērts ceļš, lai savienotu atšķirīgas idejas un izdomātu jaunas teorijas, lai saskaņotu pretrunīgas lietas. Tā rezultātā atsevišķas grupas pamazām attālināsies viena no otras, līdz tās sašķelsies atsevišķās baznīcās, starp kurām valdīs mūžīgas nesaskaņas un strīdi.

Runājot vispārīgi un vienkārši, tieši tas lielā mērā notika ar kristietību. Šīs pārmaiņas sākās jau apustuļu laikā, jo mēs redzam, ka Pavils enerģiski nostājās pret idejām, kas padarītu mirušo augšāmcelšanos nevajadzīgu (1.Korintiešiem 15:12,20). Savas dzīves nogalē Pāvils vēl aizvien cīnījās pret tiem, ”kas ir noklīduši no patiesības, sacīdami, ka augšāmcelšanās esot jau notikusi” (2.Timoteja 2:18).

Pastāv liela varbūtība, lai neteiktu vairāk, ka vienīgā mācība, kura būtu varējusi izstumt ticību augšāmcelšanai nākotnē, bija grieķu mācība par dvēseles nemirtību, un tāpēc nav vajadzības pēc augšāmcelšanās no kapa. Pāvilu šī lieta ļoti sarūgtināja, jo tās sekas bija postošas. Tā bija ”sagrozījusi dažu ticību”, un, domājot par nākotni, viņš redzēja, ka tā izplatīsies ”kā sērga” (2.Timotejam 2;17).

Dažās iepriekšējās vēstulēs Pāvils bija teicis, ka pienāks laiks, kad notiks ”atkrišana”, un pat, ka ”netaisnibas noslēpumainais spēks jau ir darbā (2.Tesaloniķiešiem 2:3,7). Viņš teica efeziešiem: ”No jūsu pašu vidus celsies vīri ačgārnības runādami” (Apustuļu d.20;30). Abās savās vēstulēs Timotejam viņš rakstīja par laiku, kad ”daži atkritīs no ticības” (1.Timotejam 4:1). ”un kad viņi nepanesīs veselīgo mācību...” bet ”noversīs ausis no patiesības, un piegriezīsies pasakām”. Viņi ”uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez” (2.Timotejam 4:3-4).

Pāvils nebija vienīgais, kas tā domāja. Pēteris teica: ”Jūsu starpā bū sviltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības” (2.Pētera 2:1).

Jāņa vēstules, ko viņs uzrakstīja sirmā vecumā ap pirmā gadsimta beigām, bija lielā mērā veltītas cīņai pret mācību, kura jau bija plaši izplatījušies. Viņš teica: ”Daudz viltus pravieši (vai mācītāji) ir izgājuši pasaulē” (2. jāņa 7p). ”Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē” (1. Jāņa 4:1). Viņš mudināja ticīgos pārbaudīt tos, kuri nāca pie viņiem kā mācītāji (vai, viņa paša vārdiem,  ”pārbaudīt garus”), un vienīgā mēraukla, ar kuru viņus varēja pārebaudīt, bija Vārds, ko Dievs jau bija devis caur Savu Svēto Garu- tas ir, Svētajiem Rakstiem.

Jau apustuļu laikā, kad varēja atsaukties vienīgi uz rakstiem, ko mēs tagad saucam par  Veco Derību, Berojas jūdi tika nosaukti par ”labvēlīgākiem”, jo ”viņi meklēja ik dienas rakstos”, lai redzētu, ”vai tas tā esot”, kā Pāvils un Sīla viņiem stāstīja (Apustuļu d. 17:11). Un kad agrākos laiks jūdi bija mēģinājuši sazināties ar mirušajiem, lietodami līdzīgtas metodes, kā mūsdienu garu izsaucēji, Jesaja bija norādījis uz vienīgo avotu, ko izjautāt: ”Vai tad tautai nav jāgriežas pie savaDieva?... Jāturas pie bauslības un liecības! Ja nē, tad runātam vārdam neausīs rīta gaisma!” (Jesajas 8:19-20). ”Jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2. Pētera 1:21). Tā kā šķelšanās ir sākusies tāpēc, ka ir cēlušies vīri ka runā ačgārnības, ”lai aizrautu mācekļus sev līdzi” (Apustuļu d. 20:30), tad vienīgais ceļš uz vienotību ir atgriešanās pie ”tās ticības, kas svētiem reiz uzticēta” (Jūdas 3.p.).

Mūsdienās, aizmirstot un noklusējot atšķirības, tiek pieliktas  pūles, lai panāktu vienotību starp dažādajām baznīcām un sektām, bet, kamēr kādu centienu rezultātā var rasties organizācija, kas vairāk apmierina cilvēkus, tā nevar būt pieņemama Dievam. Vienīgā vienotība, kas ir pieņemama Dievam, ir tā, ko aprakstīja Pāvils: ”Viena miesa, viens gars- jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti- viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens visu visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem ar visiem un iekš visiem” (Efeziešiem 4:4-6).

Šodien ir vislielākā mērā vajadzīgs atgriezties pie šīs vienas ticības, kuru sludināja Kristus unb viņa apustuļi. Mums nevajag censties palašināt šo ceļu, bet gan izvēlēties šauro ceļu. ”Jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir tie vārti un šaurs ceļš ir tas ceļš, kas ved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod” (Mateja 7:13,14).

Kāda cerība ir jums?

Varbūt jums ir grūti skaidri izteikt kādu cerību, kas attiecas uz nākotni. Iespējams, ka jūs ne visai bieži domājat par to, vai runājat ar saviem draugiem. Taču pavisam noteiktu inforāciju par nākotni var atrast Bībeles lapaspusēs.

Jūs varētu domāt, ka nav svarīgi zināt par Bībeles cerību vai nē, kamēr jūs cenšaties sekot vispār pieņemtiem dzīves noteikumiem. Ja tas tā arī ir, tad jūs cenšaties sekot vispār pieņemtiem godīgiem dzīves noteikumuem. Ja tas tā arī ir, tad jūs pieļaujat nopietnu  kļūdu. Cerība par nākotnē sagaidāmo Dieva balvu, kas mums ir atklāta Bībelē, ir zināma cilvēkiem, lai viņi to pieņemtu ar nopietnību un sirdsskaidrību. Dievs nevar samierināties ar bezrūpīgu vienaldzību pret to, ko Viņš ir apsolījis, Viņš arī nedāvās Savus nākotnes dzīvības balvu cilvēkiem, kurus neinteresē viņa plāns.

Pārdomājiet rūpīgi sekojošos faktus:

1.Pestīšana ir atkarīga no tā, vai mēs pieņemam un stingri turamies pie cerības, ko sludināja apustuļi: ”Jo cerībā mēs esam pestīti” (Romiešiem 8:24). ”Viņa (Kristus) nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko mēs lepojamies, stipru saglabājam līdz galam” (Ebrejiem 3:6). ”Ja tikai paliksiet savā ticībā un nesatricināti un nenovērsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā” (Kolosiešiem 1:23).

Evaņģēlijs ”ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” (Romiešiem 1:16).

2. Apustuļu mācībā ir parādīta tikai viena cerība, bet nevis vairākas atšķirīgas vai pretrunīgas cerības: ”Vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti” (Efeziešiem 4:4). Cerība, kas ir dodta, evaņģēlijā” (Kolosiešiem 1:23). ”Gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram” (Titam 2:13). ”Par to jau agrāk esat dzirdējuši, kad klausījāties evanģēlija patiesības vārdu” (Kolosiešiem 1:5). ”Ja  

kāds jums sludina citu evanģēliju nekā to ko jūs esat saņēmuši, lāsts par to!” (Galatiešiem 1:9).

3. Šī viena cerība ir Izraēlas cerība, vai cerība, kas iesakņojas ebreju tautā tūkstošiem gadu pirms Kristus atnākšanas ar solījumiem, kas bija šīs tautas sentēviem: ”Es (Pāvils) esmu saistīts ar šīm važām Izraēla cerības dēļ” (Apustuļu d. 28:20). Jēzus Kristus atnāca, ”lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus” (Romiešiem 15:8). ”Izraēlieši, kam pieder apsolījumi” (Romiešiem 9:4). ”Pestīšana nāk no jūdiem” (Jāņa 4:22).

4. Šī cerība dod izredzes uz lieliem ieguvi]umiem nākotnē, ja mēs paļaujamies uz Dieva apsolījuma spēku, un gdinām Dievu ar ticību Viņa Vārdam: ”Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams” (Ebrejiem 11:1). Lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies” (1. Pētera 1:13). ”Mums šeit nav paliekamas pilsēts, bet mēs meklējam nākamo” (Ebrejiem 13:14).

Ābrahāms, ” Dievam godu godams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš ir apsolījis, spēj arī darīt” (Romiešiem 4:20, 21).

5. Šeit ietilpst arī cerība uz mūžīgo dzīvību un Dieva valstības iemantošanu: „Cerībā uz mūžīgu dzīvību, ko Dievs, kas nemelo, ir apsolījis pirms mūžīgiem laikiem” (Titam 1:2). ”šis ir tas sapsolīojums, ko Viņš mums ir apsolījis- mūžīgā dzīvība” (1. Jāņa 2:25). ”Vai tos, kas pasaulei ir nabagi, nav izredzējis par... tās valsts mantiniekiem, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl?” (Jēkaba 2:5). ”Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā” (2. Pētera 1:11). ”Nāciet šurp, jūs mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību” (Mateja 25:34).

6. Bez sirsnīgas un padevīgas ticības mēs nevaram tikt pestīti: ”Bet bez ticības (kas ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams- skat. 1. pantu) nevar patikt” (Ebrejiem 3:6). ”Kas netic, tiks pazudināts” (Marka 16:16). ”Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu” (1. Jāņa 3:3). ”Viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru saglabājam līdz galam” (Ebrejiem 3:6). ”Jo cerībā mēs esam pestīti” (Romiešiem 8:24).

Rezumējot, mēs varam teikt, ka patiesā cerība ir ”evanģēlija cerība”. Evanģēlijs, ko sludināja Kristus, attiecās uz Valstību, kurāu Viņš nodibinās uz zemes pēc viņa apslītās atgriešanās no debesīm. Tie, kuri cer uz atalgojumu pēc nāves debesīs, ir pilnībā novērsušies no Bībeles mācības. Jēzus prasa, lai mēs pieņemtu vienīg patieso cerību, ko viņš sludināja, un lai mēs no visas sirds tai ticētu. Šis, kā mums vairākkārt ir norādīts Jaunajā Derībā, bija Dieva Valstības evanģēlijs (vai labā vēsts). Jaunās Derības apsolījums ir, ka tie, kas ir kristīti šajā evanģēlijā, tiks piecelti no mirušajiem, Kungam atnākot, pēc tam par viņiem tiks spriesta tiesa, un , ja viņi tiks atzīti par cienīgiem, saņems mūžīgās dzīvības dāvanu un iemanros Valstību, kura būs nodibināta uz zemes. Šis būs evanģēlija Vienīgās Patiesās Cerības brīniškīgaius piepildījums.