1.2 Atteikšanās
Atteikšanās
ir izeja no alkoholisma. Šo slimību Tu neapzinies vai neapzināsies, ka
Tev tā ir. Garā ceļā alkaholisms paņem sevī garu, tas like fiziskajam
ķermenim un garam novājināties, parasti tā ir pirmā lieta, ja gribam
būt atklāti pret sevi. Vispirms nāk nelieli meli. Bet jau pašā sākumā
alkaholiķis ir melojis sev:
Man izdzēru tikai divas… Es nebiju dzēris nedēļu… Es nedzeru tā, kā to dara… [Toms, Jānis, Sergejs, Svetlana, Sāra…]
Meli
progresē, liekot melot jau drīz vien tiem, kuri ir apkārt alkaholiķim.
Jebkurš mēģinājums palīdzēt ir bijis bezjēdzīgs vai ir beidzies ar viņa
atteikšanos turpmāk runāt par to. Grēks nav parādijies. Tad mēs stāvam
tieši pretī morālajai izejai. Melošana ir grēks. Un kā mēs zinam no
svētajiem rakstiem ļoti labi, labas sirds atgriešanās var būt ļoti
mānīga. (Jeremijas 17:9) ‘Sātans’ mūsu sarunvalodā ir kārdinātājs; mēs
paši sevi kārdinām grēkā. Ļoti reti mēs paši ejam apzināti pretī Dievam
un viņa ceļiem. Mēs attaisnojam savas darbības, sakot sev, ka esam
īpašā sitoācijā, ka mūsu gadijumā mūsu rīcība ir attaisnojama. Tātad
alkaholisms sākas ar melošanu sev, Dievam, tad citiem. Alkaholiķis savā
dzīvojamā rajonā veido melu tīklu, daļēji tādēļ, ka viņam apkārt esošie
sāk viņam neuzticēties un beidz viņu atbalstīt. Viņš melo par to, cik
daudz izdzēris, izmanto citu aizsegu, atvainojas. Viņš bieži apzinas,
ka ir uzcēlis sev atbalsta tīklu, balstītu uz meliem, kas atvieglo viņa
problēmas, kas saistītas ar dzeršanu. Tas nenozīmē, ka viņam apkārt
esošie ir vainīgi. Laiks kopā ar alkaholu veido gluži kā tādu vardes
sindromu- varde izleks no vāroša ūdens, ja būs tajā iemesta, taču tā
tur paliks, ja tiks ielaista aukstā ūdenī un tā temperatūru pamazām
palielinās, pat tad, ja karstums to iznīcinās. Šī lieta būtu jāapzinas
skaidrā prātā esošam alkaholiķa atbalsta grupas loceklim, lai redzētu
patieso sitoāciju. Realitāte ātri vien liks sevi manīt, ja būs kāds
progress ceļā uz atgriešanos normālā dzīvē, vai kā minimums mēģinot
dzīvot tā, kā Dievs to sludina darīt. Alkahola slimība funkcionē ļoti
smagi un neļauj realitātei iejaukties slimnieka apziņā. Alkaholiķis
koncentrēs Tavu uzmanību specifiski- “ Es nebiju ēdis bērna pārtiku, kā
Tu mani apsūdzēji, ka it kā biju darijis… Es tiešām nebiju to ēdis…
Tavā rīcībā šobrīd ir zināmi naudas līdzekļi… Es taču dzēru alu, ne
šņabi…”; Tā notiek izvairīšanās no šausmīgās lielās realitātes bildes
saskatīšanas, bēgot no īstenības. ‘Ceļš uz patiesību’ ir plašāka nozīme
vārdam ‘ārstēšana’. Alkaholisms efektīvi grauj personību, ārstēšana ir
personības pārkārtošana.
Tā kā slimība progresē,
tad arī meli, un arvien vairāk un vairāk cilvēku tiek iesaistīti
nepatiesības tīmeklī. Šis ir iemesls kādēļ alkaholisms ir nopietns
grēks. Nepatiesības un maldināšanas dēļ šī lieta nonāk pilnīgā
pretstatā ar to, ko mūsu Debesu Tēvs sludina. Viņš redz mums cauri, un,
ja mēs tam ticam, mēs varam būt pilnīgi atklāti viņam. Alkaholiķis
vienmēr kaut viltus ceļā sevi nodrošinās ar skaidru naudu, pieejamu
alkaholu un laiku un vietām, kur iedzert. Meli slēpj viņa plānus, taču
drīz vien ir vajadzīgi vēl vairāk melu, lai padarītu iepriekšējos
ticamus. Kad meli kļūst par neatņemamu dzīves satāvdaļu, pienāk diena,
kad viņš melo par lietām, par kurām viņam nebūtu jāmelo- tas notiek
piespiedu kārtā. Šis papildus apstāklis ir jāņem vērā, kad notiek
alkaholiķa ārstēšana, tas nav vienkārši tā, it kā viņš būtu uzņēmis
alkahola devu un tagad viņam būtu jāpārtrauc tas darīt.
Tie,
kas cenšas palīdzēt, mēdz izdarīt būtisku kļūdu, cenšoties izdabūt
solijumu no akaholiķa nekad vairs nedzert. Alkaholisms ir saistīts ar
sevis maldināšanu, meliem, atkārtotām neveiksmēm. Tā ir tikai
alkaholisma problēmas sastāvdaļa, ka viņi netur tādus solijumus kā šos.
Līdz beidzot viņš nonāk galējā stadijā. Tālākās lauztā solijuma sekas
ir tādas, ka šī vājuma apziņa baro vainas kompleksu un noved pie sevis
nīšanas, šie ir būtiskākie iemesli, kādēļ alkaholiķis turpina dzert.
Tas tikai padziļina problēmu.
Ir grūti definēt
‘kādēļ’ alkahoisms paņem savā varā. Cēlonis iziet no mūsu prātiem. Mēs
esam labāk sagatavoti lietām un problēmām, kurām zinam, ‘kādēļ’ tās
notiek. Nenosakāma ir tā robeža, kurā kāds varētu atzīt sevi par
alkaholiķi, var tikai konstatēt faktu. Šī lieta priekš alkaholiķa ir
nebūtiska. Aizmirsti ‘kādēļ’. Reāli alkaholiķis ir alkaholiķis.
Pieņemot neizskaidrojamo alkaholiķis dodas taisnā ceļā uz ticību
Dievam, nezināmā ‘augstais spēks’ par kuru anonīmie alkaholiķi runā “12
soļos”. Neizskaidrojamais noslēpums liek kādam no viņiem griezties pie
Dieva; neizskaidrojamajam ir jātiek pieņemtam. Šis noteikti bija
iemesls, kādēļ atejists un psihiatrs Karls Jungs atzina par nepieņemamu
baudīt alkaholu. Tas stāv aiz medicīnas un aiz psiholoģijas. Pieredze
cīņā ar grēku māca, ka patiesībā cilvēks nenosaka savus ceļus
(Jeremijas 10:23) Tas izskaidro, kādēļ pat neticīgie alkaholiķi bieži
paaugstina savu garīgo stāvokli kamēr cīnās ar savu problēmu. Mums
vajadzīgs izmantot Dieva patiesību, kamēr vīrieši un sievietes savās
cīņās ceļas un krīt, un likt to lietā.
Kā
pēcvārds- būtu jāatceras, ka alkaholisms nepazīst robežas. Tas aizgrābj
kā prezidentu, tā zemnieku Krievijā [un arī visas sabiedrības šķiras
starp]. Pastāv stereotips, ka vairāk vīriešu nekā sieviešu ir atkarīgi,
taču tas pakāpeniski kļūst arvien mazāk patiesi pat Krievijā. Amerikas
Savienotajās Valstīs aptuveni 50% alkaholiķu ir sievietes. Tas ir
novērots tādēļ, ka alkaholiķe- sieviete skaitās lielāks kauna traips,
tādēļ viņām ir grūtāk tikt līdz ‘atteikšanās’ fāzei. Viņu ģimenēm būtu
jābūt iejūtīgām pret šo faktu.
